Un tagad man Rudzītis tviterī jautā, kā būtu jārandomizē grupas. Un man nav ne jausmas, kā uz šo atbildēt. Es biju iedomājis, ka ārsti (un Rudzītis ir ārsts pēc izglītības, tas nekas, ka tikai narkologs, jo statistikas pamati visiem ir vienādi) visi zina tik vienkāršus pamatus, kas ir randomizācija, un kāpēc novērojuma pētījumi ir ar daudz zemāku ticamību.

Bet laikam jau tomēr pierādījummedicīna ir tikai samērā nesena lieta, ko agrāk ārstiem vispār nemācīja. It īpaši tiem, kas izglītību vēl ieguvuši padomju laikos, ir grūti mainīt tradīcijas. Tieši tas pats laikam ir arī Dr. Briģim, kurš acīmredzami ir aizsēdējies savā amatā. RSU ir daudz gudru un zinošu cilvēku, un varu iedomāties, cik grūti viņiem ir šādiem vadītājiem, kuri nespēj atvērtiem jaunām vēsmām.

Man ZVA reiz teica, ka signs un symptoms ir jātulko ar vienu vārdu simptomi. Vai tiešām viņi nezināja, ka medicīnā signs ir par objektīviem novērojumiem, bet symptoms par pacienta subjektīvajām sūdzībām. Tās ļoti bieži tiek nošķirtas un būtiskas, un arī latviskajā medicīnas literatūrā tiek apzīmētas kā pazīmes un simptomi. Šāda neprofesionalitāte šķiet ir visās Latvijas medicīnas un regulatīvajās institūcijās. Darbinieki iemācās dancot viņiem apkārt, bet kopumā tas ļoti traucē efektīvai institūciju darbībai.