Zini, man arī tas liekas pilnīgi normāli. Varbūt tāpēc, ka esmu autists un mani neietekmē emocionālais slogs, ka tā ir okupantu armija. Kas ir ārkārtīgi ironiski, jo cilvēki parasti domā, ka autistiem nav prāta teorijas, kas ļauj paskatīties uz lietām no cita cilvēka redzējuma.

Bet man likās neloģiski rūpēties par šiem kareivju dzīves apstākļiem, nerūpējoties par to, ka viņi visdrīzāk drīz kritīs kaujās. Katru dienu Ukrainā nošauj ap 500 krievu kareivju, un ja tic prognozēm, ka pēc zemes sasalšanas karadarbība tikai kļūst aktīvāka, tad kritušo skaits dienā var pieaugt vēl vairāk.

Citiem vārdiem, atbalsts par karavīru zeķēm nav īstens atbalsts šiem karavīriem. Tas ir tikai atbalsts Krievijas armijas cīņas spējām, kurā tiek upurēti šie kareivji. Tas arī atklāj viņu patiesās kārtis.

Vispārīgi 500 kritušu kareivju dienā ir ārkārtīgi daudz. Es mācījos pamatskolā, kurā bija 200 skolēnu. Visus es pat nepazinu, bet kopumā apzināties, ka katru dienu tiek nogalinātas vismaz divas šādas skolas ir ārkārtīgi traģiski. Visi tavi draugi, klasesbiedri, pat tādi, ar kuriem tu ne reizes neesi runājis šajā skolā – visi nošauti pa tīro. Katru dienu, dienu no dienas. Cik tas ir bezjēdzīgi, ļauni un nežēlīgi. Kāpēc viņiem ir jāmirst par kaut kāda slima večuka ambīcijām? Bet te kāds uztraucās par viņu zeķēm...