Mans iespaids ir, ka vispirms ir jāmainās pašiem ārstiem. Vienā gadījumā viņi pat konkrēti neatbild uz jautājumu, ko darīt situācijā A, tikai saka, ka jānomierinās, neko kārtīgi neizskaidrojot.

Es pajautāju, kādi ir pierādījumi etacizīna efektivitātei. Nedabūju nekādu atbildi, bet pārstāja to izrakstīt.

Tāpat mātei izdevās jau vienu reizi PM krīzes gadījumā neizsaukt ātros. Izglītošana darbojas, tikai ar veciem cilvēkiem tas ir lēns process. Par laimi manai mātei nav nekādas mentālas problēmas (nav Alcheimera vai demences), bet viņai grūti pieņemt, ka tagad vecuma slimību dēļ viņa vairs nevar būt tik aktīva kā iepriekš.

Un protams, Latvijas vide nav īpaši veicinoša mierīgai domāšanai. Mēs gājām iepirkties uz Lidl un tur mana māte, kas jau tā knapi kustas, izrādīja tipisko padomju spiešanos un traukšanos uz iespējami īsāko rindu. Es viņai saku, kur tev jāsteidzas – visas rindas ir apmēram vienāda garuma, un plus mīnus tie pāris cilvēki vai dažas minūtes rindā mums neko nenozīmē. Bet padomju ieradumi ir stingri, kā arī tas, ka liela daļa cilvēku veikalā izrāda tieši tādu pašu satraukumu, un attiecīgi grūstās vai nevērīgi spiežas virsū. Lidl vispārīgi man ļoti patika, jo pārdevēji šķiet ir labi apmācīti un ļoti pieklājīgi, bet Latvijā veco cilvēku sabiedrība vēl nav tam gatava :D