Latvijā pie ārstiem var ļoti labi redzēt to šķirtni starp tiem, kas cenšas rūpīgi sekot pierādījummedicīnai, un tiem, kam ar to ir grūtības. Tas nav tikai pie ģimenes ārstiem un tamlīdzīgi, bet pilnīgi visos līmeņos, arī valdībā. Šī cīņa starp diviem pasaules redzējumiem ir pilnīgi reāla.

Šo redzējumu ļoti ietekmē finansiāla ietekme. Manai mātei ir standarta vecuma problēmas, pamatā priekškambaru mirdzēšana, kurai arī vajadzīga standarta terapija, kurai ir ļoti liela pierādījumu bāze. Bet Latvijā noteikti ārsti pēc kārtas ir izrakstījuši visas Olainfarm un Grindeks ražotās zāles (meldonijs > fenibuts > etacizīns > Adaptol – pēdējām pat nav latviskots ģenēriskais nosaukums, lol), kurām pierādījumi ir ļoti minimāli. Kad vienas nepalīdz, tad ķeras pie nākošajām. Kāpēc? Nu droši vien tāpēc, ka atbalstīsim savējos finansiāli, nevis rūpēsimies par pacientu veselību.

Savukārt citi ārsti un speciālisti skaidri norāda, ka tām trūkst pierādījumu un iesaka tikai standarta terapiju ACEI+CCB+BB+diurētiķi+antikoagulanti. Tās visas ir lētas zāles, izņemot jaunāko antikoagulantu rivaroksabanu. Bet ir jūtams, ka viņi arī ir frustrēti ar tā sauktajiem vietējo tradīciju sekotājiem, kuri ignorē jaunākās vadlīnijas.

Man uzreiz ir skaidrs, kā atšķirt vienus no otriem, bet varu iedomāties, ka caurmēra pacientam tas nav tik viegli izdarāms, jo ticības par to, kādas zāles ir labas un kādas ne, bieži balstās nevis uz pierādījumiem, bet dažādiem nostāstiem. Piemēram, asins antikoagulantu darbība jau nekādi ikdienā neizpaužas un rezultāts nav tūlītēji izvērtējams, bet tie var potenciāli pasargāt no trombu veidošanās un novērst priekšlaicīgu nāvi vai smagu invaliditāti.