Vēl es stāvēju pie dzelzceļa pārbrauktuves Siguldā un prātoju, kāpēc pārbrauktuve atveras tikai pēc tam, ka vilciens ir aizbraucis prom jau kādus pāris km. Kāpēc nevar uztaisīt, ka tā atveras jau, kad vilciens ir pabraucis pārbrauktuvei garām par 20 vai 100 metriem? Kā var būt, ka Latvijā ir labākais mobilais internets Eiropā, bet šīs lietas vēl ir kā padomju laikos?

Vēl bija cits moments braucot tālāk uz Rīgu ir ceļa remonti. Tur stāvēja viens cilvēks (laikam divi, katrs savā galā) un regulēja satiksmi. Viņš to darīja gaužām vāji, laikam bija noguris. Kad braucām atpakaļ no Rīgas, viņš vispār sēdēja malā un vairs neregulēja satiksmi, un mēs bijām spiesti skatīties, vai nebrauc pretī un paši izdomāt, kā izmantot vienu joslu abos virzienos braucošajiem? Kāpēc Latvijā nevar normāli noorganizēt pat satiksmes regulāciju? Visur citur man ir vienmēr gadījies redzēt, ka šādu satiksmi regulē enerģiski, smaidoši cilvēki? Kur ir problēma? Varbūt tajā, ka uzņēmums liek šiem strādniekiem strādāt pārmērīgi ilgas stundas, ka viņi ir pārmērīgi noguruši? Varbūt tajā, ka viņi šmaucas ar darba samaksu, ka darbiniekiem nav motivācijas? Vai vienkārši slikti pārvaldīts uzņēmums, kurš uzvarējis konkursā korupcijas dēļ.

Šo korupciju Latvijā var redzēt uz katra soļa. Tiešām ir sliktāk nekā bija pirms kovida.