Par tām žēlabām, ka 18. gs. tautai bija jādzīvo šauros būceņos ar zemiem griestiem un maziem lodziņiem un dzīve daudziem bija sūdīga. Manas domas ir, ka problēma nebija tik daudz tehnoloģijās vai ekonomikā, bet sociālajā sistēmā. Pat ne obligāti apzinātā, bet iespējams, ka tradicionālā attieksmē pret cilvēkiem. Vienkārši šobrīd mēs vairāk vērtējam ikviena cilvēka tiesības un vajadzības.

Bet tā kā šīs lietas ir diezgan neapzinātas, arī šodien tā ir milzīga problēma. To ir daudz grūtāk noformulēt un atrisināt, nekā ieviest jaunas tehnoloģijas. Var būt, ka tehnoloģijas tieši novērš uzmanību no šīm problēmām.

Kā viens ASV psihiatrs izteicās par mentālo problēmu epidēmijām ASV, salīdzinājumā ar nabadzīgām valstīm: “Problēma nav tajā, ka kaut kur Zimbabvē trūkst naudas psihiatriem. Problēma ir tajā, ka ASV trūkst naudas nabadzīgo cilvēku vajadzībām.” Viņš uzsvēra, ka ap 70% invaliditātes piešķir tieši saistībā ar mentālām problēmām.

Domāju, ka pēc pārsimt gadiem par šo gadsimtu stāstīs kā tumšajiem laikiem, kamēr skeptiķi grozīs galvas un teiks, ka nebija jau tik slikti, ja vien nepiedzimi nabadzīgā amerikāņu ģimenē.