Tas jau ir skaidrs, ka ja kādā konkrētā vietā vai nelielā zonā ap pludmali utt. ieguvums no minerālmēslu nelietošanas ir lielāks nekā no iegūtās pārtikas, tad tam ir jēga. Bet citādi viss sākas ar globālo ieguvuma/riska izvērtējumu, un tikai pēc tam tiek veidotas labākās prakses. Ja to dara pretēji, tad tas noved pie lieliem absurdiem.

Ar ūdeni arī ir tā, ka daudzviet to tagad atsāļo no jūras (piemēram, Izraēla) ar izmaksām, kas ir nedaudz lielākas par sistēmām, kas ņem no upes vai ezera. Tikai tur bija tas, ka šajā atsāļošanas procesā rodas daudz ūdens ar palielinātu sāļumu, kuru tecinot atpakaļ jūrā, nogalina dzīvās radības kaut kur 50 metru rādiusā. Tā dēļ daudzi “zaļie” ir sākuši protestēt pret šīm atsāļošanas iekārtām. Tas nekas, ka jebkura celtne pilsētā būtībā iznīcina visu dzīvo, kas bija augsnē, to pašu 50 metru rādiusā. Tas pat nav jautājums, vai sāļā ūdens ieplūdi atpakaļ jūrā nevarētu optimizēt – gan jau ka var, uztaisot kaut kādu modernāku jaukšanas iekārtu, kas sadārdzināt projektu par 10%. Jautājums – vai tam ir vispār kaut kāda jēga, izņemot estētisko, ka kaut kur piekrastē nebūs neliela mirusī zona?