atmiņas
Mašīnā bija saplīsis mp3 atskaņotājs, tāpēc ieliku klausīties parasto CD, un tā bija audiogrāmata, par kuru es jau rakstīju 2015. gadā.

Šis uzjundīja jaukas atmiņas. Ir derīgi vēlreiz paraudzīties pagātnē un atcerēties šo Atula Gavandes lielisko grāmatu (ko sākotnēji man ieteica snorke), kurā stāstīts par to, ka vakcinācijas rezultātu veiksme ir atkarīga no pacienta brīvprātības principa.

Toreiz es vēl nespēju iedomāties, ka pats kļūšu par vakcinētāju. Bet vēl mazāk es varēju iedomāties, ka rietumu valstis aizmirsīs visu šo pieredzi un rīkosies pilnīgi nesaprātīgi, nosakot obligāto vakcināciju, pretējā gadījumā cilvēki tiks atlaisti no darba, nevarēs iepirkties vai ceļot. Tas vēlreiz parāda, ka sliktas idejas nomirst ļoti lēnām, un varbūt ar šo problēmu sabiedriskās veselības aprūpē man būs jādarbojas visu mūžu.

Vēlreiz iekopēšu pašu būtiskāko citātu no šīs grāmatas:
Es varu tikai apbrīnot tās vadītāja Pankadža mieru, organizējot šo projektu tik haotiskā valstī, un viņš nekad nepacēla balsi, ja kaut kas nebija kā nākas. Vienīgā reize, kad viņš no tiesas sadusmojās, bija, kad kāds ārsts sāka kritizēt māmiņu, kas bija atteikusies no vakcīnas savam bērnam. Jo Pankadžs labi saprata, ka jebkura piespiešana, pat vienkārši uzbrauciens kādai māmiņai, var izgāzt šo projektu. Viņam bija taisnība, un pacienta autonomijas ievērošana atmaksājas, un Indija ir kļuvusi brīva no polio.

Žēl, ka mums nebija tāds vadītājs Pankadžs, kas spētu pacelt balsi pret autoritatīvajiem politiķiem un ārstiem.