Ņemot vērā, ka aptieku skaitu regulē likums, un katras aptiekas atvēšanai ir jāsaņem atļauja (visdrīzāk jau nedos, jo aptieku ir par daudz), tad uz aptiekām var raudzīties kā valdības nolīgtiem līgumuzņēmumiem. Līdzīgi kā tad, ja ceļam Rail Baltica un valdība piesaista dažādus mazākus vai lielākus apakšuzņēmējus. Līgumā vienkārši atrunā, cik par katru darbu samaksās.

Bet ar aptiekām Latvijā (un laikam arī citās valstīs) iznāk tā, ka atrunā nevis konkrētu cenu, bet uzcenojumu tam, ko šie apakšuzņēmumi maksās saviem piegādātājiem. Teiksim būvētājs iepērk cementu par 10 eiro/maisā. Valsts attiecīgi samaksā 20 eiro par šī cementa izlietošanu celtniecībā. Man šķiet diezgan absurdi, jo būvētājs būs ieinteresēts atrast pēc iespējas dārgāku cementu, un cementa ražotājs arī.

UK ir otrādi – apakšuzņēmējam valsts samaksā 20 eiro par šo darbu, un apakšuzņēmējs ir ieinteresēts nopirkt cementu pēc iespējas lētāk. Tas arī veicina konkurencei starp cementa ražotājiem. Protams, lai neciestu kvalitāte, valsts nosaka kvalitātes standartus, kas jāievēro.