Az uzbraucieni ir precīzi par to, lai cilvēki tiktu kaunināti par kreatīvu domāšanu. Faktiski tas ir pirmais solis uz diktatūru, kurā sabiedrībā nedrīkst izpaust domas, kas nesaskan ar šo cilvēku propagandu.

Tāpēc šiem proto-diktatoriem šausmīgi nepatīk beiziāna pieeja, kurā cilvēks izsaka, kādu pieņēmumu (vai vairākus), piešķir tai kādu ticamības procentu, un pēc tam atjaunina šo ticamību ar jauniem datiem. Skaistākais šajā pieejā ir tas, ka divi cilvēki ar diametrāli atšķirīgiem pieņēmumiem, pamazām atjauninot šo ticamību momentu, nonāk pie viena un tā paša galīgā secinājuma.

Bet daudziem šāds pakāpenisks patiesības noskaidrošanas ceļš ir ķecerība. Viņiem ir svarīgi dzirdēt tikai vienu pareizo negrozāmo patiesību, kā no Ķīnas komunistiskās partijas.

Trakākais ir tas, ka šie cilvēki paši ir ārkārtīgi pavirši gan lasot (kāds sākotnēji nesaprata, ka vispār komentē manā blogā), gan iedziļinoties (ak tu jau tikai negribi atzīt, ka esi kļūdījies – nu tak, beiziāna process pēc būtības ir atzīšana, ka iepriekšējais pieņēmums var nebūt pareizs), vai vispār gaslaito (ak, tavi izvēlētie eksperti teica, ka Ukraina ātri kritīs – nu tak, tas nebija rietumu eksperts, tas bija piemērs krievu supremātistam par to, kā domā krievi un kāpēc viņi uzsāka un turpināja šo karu par spīti lielajam postam, ko tas nodara arī pašai Krievijai).

Sliktākais ir tas, ka šī pieeja ļoti kaitē politikai. Politiķis, kurš atjaunina savus pieņēmumus saskaņā ar jauniem datiem, tiek automātiski diskvalificēts. Vieni ciniski teiks, ka viņš nav lojāls, jo lokās līdzi katram vējam, meklējot pašlabumu. Citi atkal mūžīgi izņirgs viņu par iepriekšējiem apgalvojumiem. Pat par Šindzo Abi joprojām kritiķi raksta, ka viņš ir galējais labais, ultranacionālists, Japānas kara noziegumu apoloģists. Lai gan viņš bija gan nacionālists, gan konservatīvais, viņš uzsāka Japānas vēsturē vienas no liberālākajām reformām, kā arī izteica atvainošanos par kara noziegumiem un ārkārtīgi rūpējās, lai uzlabotu Japānas ekonomiku.

Kas attiecas uz viņa slepkavu, tad šobrīd esošie dati samazina varbūtību, ka viņš bija ideoloģiski noskaņots. Drīzāk viņš bija vienkārši trakais, kurš bija aizvainots uz mūnistu reliģiju, bet tā kā nevarēja piekļūt tās līderim, izvēlējās citu nesaistītu, bet populāru personu. Kas pārsteidz un ko es noteikti nebiju iepriekš pietiekami augstu novērtējis – ieroču kontrole nepasargā no trakajiem. Varbūt ieroču kontrole palīdz novērst daudzus nejaušus negadījumus, bet mūsdienās pietiekami motivēta persona tāpat atradīs veidu, kā tikt pie ieroča, kaut vai uztaisīs pats kaut ko primitīvu, bet pietiekami nāvējošu.

Visbeidzot, pašreizējie fermeru protesti Nīderlandē pastiprina ticamību, ka zaļo domāšana ir sērga. Pagaidām tur notiekošais ir tāds, ka pārtikas ražošana pēc savas būtības noved pie slāpekļa oksīdu izmešiem. Vienīgais veids, kā tos samazināt, būtu atteikties no gaļas ēšanas. Tomēr Nīderlandes politiķi noliedz, ka tas būtu viņu mērķis. Viņi vēlas citu risinājumu – atteikties no fermām Nīderlandē un importēt pārtiku no citurienes. Kas būtībā globāli neko nemaina izmešu ziņā, varbūt pat pasliktina, jo ja šīs fermas uzceļ kaut kur pie izcirstajiem Brazīlijas mūžamežiem, tad tas izmešus tikai pavairos. Tas ir tipisks NIMBY (not in my backyard, tikai ne manā apkaimē). Zaļie nespēj atjaunināt savus sākotnējos pieņēmumus, kas tagad ir izrādījušies nepareizi un tuvina valsti nopietnai krīzei. Vācija, Šrilanka, Nīderlande! Kura būs nākamā valsts?