Katram, kas domā, ka bioloģiskā lauksaimniecība ir nākotne, vispirms ir jāizlasa šis raksts par to, kā viņu centieni atteikties no minerālmēslojumu lietošanas iedzina zemniekus un valsti nabadzībā. Labi, ka vēl viņiem bija iespēja importēt pārtiku, citādi tas būtu arī izraisījis plašu badu.

Vispārīgi šis ir vienkārši zināšanu un veselā saprāta jautājums. Pats nosaukums “bioloģiskā lauksaimniecība” (vai angliski “organiskā”) jau ir stulbs, jo visa lauksaimniecība ir bioloģiska. Šeit ir jautājums tikai par to, ka jau pirms vairāk nekā simts gadiem cilvēki saprata slāpekļa mēslojuma lomu pasaules iedzīvotāju pabarošanā. Maltusa bažas bija pamatotas, ka bez tehnoloģijām pasaulei draud bads. Par laimi tehnoloģijas tika atklātas un, pateicoties tām, mēs badu neciešam. Kāpēc gan kāds pie veselā saprāta varētu gribēt atteikties no šīm tehnoloģijām un atgriezties pie bada, man galīgi nav saprotams. Izskaidrojums varētu būt vienīgi naids pret zināšanām pat par elementārām zinātnes lietām, uz kurām balstās mūsu izdzīvošana. Liela daļa slāpekļa jūsu ķermeņos ir nākusi no slāpekļa mēslojuma rūpnīcām, un bez tām mēs (lielākā daļa no mums) vienkārši nebūtu.

Bet joprojām uzrodas idioti, kā, piemēram, Trudo, kurš domā, ka vajag samazināt minerālmēslu patēriņu, lai ievērotu kaut kādas izmešu kvotas.

Arī zazis uzrakstījis muļķības, ka apstrādāta pārtika ir neveselīga. Dažreiz tā ir, bet lielākā daļa pārtikas, ko ēdam, ir termiski apstrādāta (cepta, vārīta, sutināta utt.). Galvenais šāds apstrādes nolūks ir padarīt pārtiku vieglāk sagremojamu un labāk uzsūcamu. Jo īpaši svarīga termiska apstrāde ir augu pārtikai (graudiem, dārzeņiem) – lai sašķeltu cieti un disaharīdus, inaktivētu enzīmu inhibitorus, sašķeltu grūti sagremojamus proteīnus. Ēdiena gatavošana uz uguns ir cilvēces progress, kas ļāvis cilvēkiem optimizēt pārtikas uzņemšanu un veltīt daudz vairāk laika citām lietām. Mēģināt atteikties no šādām lietām ir pilnīgi absurdi.