Nasimam Talebam ir ļoti labs ieskats par Ukrainas kara dziļākiem iemesliem.

Tā nav vienkārši krievu propaganda vai naivuļu ticēšana Putinam vai Staļinam kā labajam cara tētiņam. Šis patiešām ir konflikts starp diviem pasaules redzējumiem – viens ar centralizāciju un sistēmu no augšas uz leju un otrs ar decentralizāciju, lielāku individuālu brīvību, ko varētu raksturot, kā sistēmu no lejas uz augšu.

Šis arī labi izskaidro, kāpēc Brodskis, slavenais Nobeļa prēmijas laureāts literatūrā, kuru izraidīja no PSRS par pretpadomju uzskatiem, ienīda Ukrainas neatkarību. Konflikts jau ir aizsācies ar Puškinu, kurš bija pret Tarasu Ševčenko. To, kāpēc šis karš nevar beigties ar miera sarunām, labi pastāsta Kamils Galejevs. Ar to arī kļūst skaidrs, kāpēc tik daudzi krievi atbalsta šo karu. Un lai gan ne visi ir kategoriski vienas absolūtas pozīcijas piekritēji, pat tādi Putina oponenti kā Navaļnijs zināmā mērā atbalsta šo centralizēto pasaules redzējumu, un arī rietumos ir daudzi centralizācijas atbalstītāji.

Arī tādas izpausmes kā atbalsts vakcīnu mandātiem vai piespiedu obligātām mājsēdēm ir atbalsts šai centralizētajai sistēmai. Ne jau velti pirms kara un pat karam sākoties ļoti daudzi politiķi rietumos ļoti negribīgi sniedza jebkādu atbalstu Ukrainai. Vēl joprojām daudzi stāsta, ka Krievijai ir tiesības justies apdraudētai. Šie paši politiķi bija tie, kas atbalstīja visstingrākos vakcīnu mandātus, un gribētu rīkoties kā Putins – ar neierobežotu varu noteikt to, kas cilvēkiem ir vislabākais.

Šis ir episks kultūru karš – kontrole un ierobežojumi pret brīvību un progresīvo.