Turklāt vārds “pārslodze” ir jāsaprot nedaudz specifiski. No sabiedrības veselības viedokļa nekādas pārslodzes nav, jo vajadzīgā veselības aprūpe tiek sniegta (ciktāl tas ir saprātīgi iespējams). Pārslodze ir izpratnē, ka pieprasījums ir lielāks nekā spēja nodrošināt. Un pieprasījums ir tas, ko cilvēki vēlas, nevis tas, ko viņiem būtu vajadzīgs.

Vairums cilvēku būs satraukti jautājumos par savu veselību un nespēs objektīvi izvērtēt savu vajadzību. Arī ar stāstīšanu tur daudz nevar palīdzēt, jo cilvēki domā emocionāli nevis racionāli.

Tāpēc vairums nacionālo veselības sistēmu uztaisa tādu kā barjeru – rindas uz izmeklējumiem, lielāku birokrātiju pakalpojumu saņemšanā, lai tie, kas ir mazāk motivēti, atkristu paši par sevi. Protams, tas nav optimāli, jo visvairāk rindas izsēdēs pensionāri vai bezdarbnieki, bet aktīvi strādnieki reizēm ir pārāk aizņemti to darīt, pat ja viņiem tas ir būtiski. Tas arī apgrūtina noteikt, cik pamatotas ir sūdzības par veselības aprūpes līmeni.

Tieši tāpat es ļoti apšaubu medicīnas sistēmas pārslodzi kovida pandēmijas laikā. Cik daudz no darītā ir efektīvi, un cik daudz ir vienkārši birokrātija?

Pat ICU noslodze ir diezgan nosacīta, ja vairums šajā ICU nomirst. Šķiet, ka tagad ir zināms uzlabojums, bet kādi ir pašreizējie dati? Jā, kādam nāktos šķirot un pateikt, šo cilvēku nav vērts vest uz ICU, jo viņš visdrīzāk tāpat nomirs. Tas ir normāli, jo pacientus šķiro visu laiku. Tikai šoreiz kovida laikā politiski nepieņemami.