Es nedomāju, ka ātrumā situāciju var kaut kā saglābt. Izņemot vienīgi palielināt slimnīcu kapacitāti ar ārkārtas pagaidu līdzekļiem.

Tāpēc darīt vajag to pašu, ko visu laiku vajadzēja darīt. Veicināt vakcinēšanos caur ģimenes ārstiem. Es nedomāju, ka tas ir normāli, ka manai mātei pāris mediķi (ģimenes ārste un medmāsa) ir teikuši, ka viņai pagaidām nevajag vakcinēties. “Kāpēc tev jāsteidzas?” bija šo profesionāļu vārdi.

Viņa aizgāja vakcinēties, bet tikai tāpēc, ka es uzstāju un pateicu, ka viņai nav neviena iemesla, kura dēļ viņa nevarētu vakcinēties jau tagad.

Es domāju, ka Zeinepai Tufecki ir taisnība – vakcinēšanās līmeni attaino uzticēšanās pakāpe medicīnas sistēmai.

Mans iespaids ir, ka ar Latvijas veselības sistēmu ir ļoti lielas problēmas un ne jau tikai kovida dēļ. Man ir otra problēma, ka tēvs ir uz nāves gultas, ir kopjams un izjūt lielas sāpes. Tas ir iemesls, kāpēc es atbraucu uz Latviju. Bet neviens ārsts nespēj/negrib/vai likumīgi nevar parakstīt opioīdus (jo tas nav vēzis). Šī ir lieta, kas tiek skandēta visos kanālos – gan saistībā ar eitanāziju, gan vienkārši paliatīvās aprūpes kontkstā – kāpēc Latvijā nevar saņem normālu atsāpināšanu?

Es saprotu, ka iestrādājušās sistēmas reizēm ir grūti izmainīt, tur ir vajadzīgs liels ekspertu darbs. Lūk, to tad arī šie eksperti varētu darīt – 1) analizēt iemeslus, kāpēc medicīnas sistēma ir tāda pakaļā, 2) ko tur varētu visefektīvāk darīt, 3) izbīdīt vajadzīgās reformas un grozījumus juridiskā un organizatoriskā līmenī. Bet laikam jau pirmais, kas ir vajadzīgs, ir apziņa, ka tieši tajā ir problēma.