Tā ir.

Man šķiet, es tagad saprotu, kāpēc autistiem ironija vai joki diskusijās traucē. Prāts ir visu laiku cenšas veidot ticamību pēc beiziāna principiem, un tam ir vajadzīgi lieli resursi. Joki vai sarkasms šajā procesā tikai traucē, un nav īsti skaidrs, ko ar to iesākt.

Ieguvums ir tāds, ka ir viegli zināt esošo lietu stāvokli. Es jau prātā vizualizēju kādi pasākumi ir vai nav efektīvi, kādas zāles ir iedarbīgas, kāds ir vakcīnu risks un kādi ir ieguvumi. Kamēr pat eksperti tajā visā jaucas un nespēj iegūt kopsaucēju. Piemēram, remdesivīra pasludināšana par “spēles mainītāju”, lai tās ir tikai vājas zāles.

Pārējie cilvēki šim procesam atmet roku jau daudz ātrāk – viņi vai nu intuitīvi visu ātri uztver vai arī tas kļūst par sarežģītu. Un tad lai pārdzīvotu neskaidro, izlīdzas ar jokiem vai citu emocionālu reakciju. Tas ļauj ātrāk reaģēt saskarsmē ar cilvēkiem.