(1) Var būt gan tā, gan tā, bet kā ir statistiski? Es nezinu atbildi, bet šajā gadījumā es uzticos nozares speciālistu vārdiem, bet ne pārāk uzticos nespeciālistiem šajā jomā. Viņu zināšanas un pieredze noteikti ir daudz lielākas par pārējo zināšanām.

Iespējams, ka to var veikt arī daudzām pārbaudēm, bet tā jau atkal ir medicīna, kur ļoti grūti visu pārbaudīt līdz galam. Tas arī var būt ekonomiski izdevīgs variants Latvijai – ja sieviete ir dzemdējusi, tad daudzas sarežģītas un iespējami invazīvi testi vairs nav vajadzīgi. Izmaksas vienmēr ir būtisks faktors.

Šeit pat es redzu lielākus riskus saņēmējam – piemēram, HIV nevar konstatēt īsā laikā pēc inficēšanās. Ja olšūnu ziedošanai ir kaut nedaudz finansiāla nevis ziedošanas motivācijai, tad donore neizjūt lielu atbildību un tas palielina risku. Kas man šķiet ir galvenais šī lēmuma iemels – kā vairāk garantēt to, ka sievietei ir motivācija ziedot (nevis nopelnīt).

(2) Vismaz par zālēm riska/ieguvuma attiecība un sekojoši lēmums, vai šīs zāles atļaut lietot, nav vienkārši veicams. Bet tas arī netiek atstāts pašu zāļu lietotāju ziņā, kaut vai tāpēc, ka caurmēra cilvēks ir vēl mazāk spējīgs izvērtēt visus riskus. Cik saprotu, šī ir diezgan invazīva lieta (hormonu preparāti, narkoze), un caurmērā mēs kā nespeciālisti neesam spējīgi šādus riskus izvērtēt un mums ir vajadzīgs speciālista viedoklis. Nu, lūk valdība izlēma mūsu vietā, un daudzus tas var tracināt principa pēc. Tikai nevajag to saistīt ar sieviešu tiesībām pretnostatot vīriešu tiesībām, jo tas galīgi nav par to.