Daudz ir šokēti par to, cik ātri Afganistānas valdība satina makšķeres un atdeva varu Talibānam. Bet realitātē mūsu valdība būtu paņēmusi vagu tieši tāpat. Latvijas valdība to izdarīja 1940. gadā, kad ienāca krievi. Afganistānā situācija ir sarežģītāka, bet ļoti līdzīgi ir tas, ka Talibāns lielā mērā bija Pakistānas sponsorēts.

Un ja kas, tas viss var atkārtoties. Ar esošajiem notikumiem NATO ir daudz zaudējis, un nekur nav teikts, ka šī vienošanās neizjuks pavisam. ES arī ir vāja, un ja Latvijā ienāks krievi, notiks tieši tas pats, kas Afganistānā. Daļa aizbēgs uz rietumiem, bet vēl lielāka daļa pacels okupantu karogu, jo kā ir, tā jādzīvo.

Es ļoti ceru, ka nekas tāds nenotiks, bet mēs cerējām uz daudzām lietām, un ar katru gadu notikumi virzās daudz neticamākā virzienā. Paskatīsimies pēc 10 vai 20 gadiem.

Es domāju, ka Afganistānai bija cerība kļūt par progresīvāku, kaut islāmisku valsti, ja vien ne tie idioti no Vašingtonas, kuri domāja, ka daudz svarīgāk ir popularizēt LGBT vērtības sabiedrībā nekā mācīt, ka par nelielu zādzību nav gluži pareizi uzreiz cirst nost roku. Attīstībai ir jābūt pakāpeniskai. Tāpat valdības atbrīvošana no korupcijas ir ļoti lēns process. Nevar teikt, ka ja 20 gados tas vēl neizdevās, tad neizdosies nekad. Latvija arī 20+ gados vēl nav atbrīvojusies no korupcijas. Šobrīd tajā ir vislielākie lohi, kādi jebkad redzēti. Un tomēr kaut kāds progress ir, to arī nedrīkst noliegt. Un pamazām lietas var kļūt labākas.

Bet ja mēs pasakām – eh, nav jēgas, viss, ejam prom, tad viss šis 20 gadu progress var tikt zaudēts. Ļoti skumji, ka tā.