Tagad mums būs regulāri cibas cepieni starp divām reliģijām – kristietību un woke.
Man tradicionālās reliģijas patīk ar to, ka tās atgādina, ka dzīvē viss nevar būt kā rožu dārzā. Kristietībā tas ir teiciens, ka katram ir savs krusts jānes. Tas simboliski nozīmē, ka ir grūtības, kuras ir jāpieņem, lai sasniegtu dzīves piepildījumu, kas nav vienkārši izmērāms ar iegūto spēļlietiņu, naudas vai baudu daudzumu.
Dažreiz gan reliģijas ar to pārspīlē, kļūst pārāk nosodošas vai padara askēzes par pašmērķi, tāpēc es saprotu iebildumus tām. Savukārt, woke ir aiziešana otrā galējībā ar ticību, ka visas ciešanas vai grūtības ir tikai tradīciju vai aizspriedumu uzspiestas. Woke piekritēju izpratnē dzīve būtu utopija, ja tikai vien nebūtu uzspiestu aizliegumu par abortiem, geju laulībām, brīvu dzimuma maiņu vai narkotiku lietošanu. To visu varētu finansēt ar valdības doto naudu. Visbeidzot, ja nekas no tā nenostrādā, tad vēl tikai vajadzīga eitanāzija, kas ļautu mums aiziet no dzīves ar smaidu.
Nav brīnums, ka šāda reliģija, kas sola visus labumus tepat uz zemes, bez sliktajām pusēm, mūsdienās ir tik vilinoša. Tad kāpēc tā tomēr nestrādā, kā iecerēts?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: