Nu, protams, iesaukšana PSRS armijā nebija brīvprātīga izvēlē. Kaut kā nepamatoti cilvēku par to vainot.

Es absolūti neko nezinu, ko un kā Mediņš darbojas tajā muižā, un vai viņš ir vai nav kvalificēts. Ja godīgi, tad arī negribu zināt, jo arī man ir svarīgākas lietas darāmas. Vienkārši iebilstu pret šo attieksmi, ka kāds var kaut ko nogrēkoties un visi kā suņi sakrīt tagad viņam virsū, uzbrukumi ir no visām frontēm, presē tiek analizēts katrs viņa mats uz galvas, un piedevām vēl pēkšņi privātuma aizsardzība izrādās čiks.

Tas nudien nerada drošības sajūtu sabiedrībā. Kādu dienu es kaut ko nepareizi izdarīšu (iespējams, pat tikai sava autisma dēļ), un tad es uzreiz tikšu padarīts par pilnīgu persona non grata. Visi uzreiz atcerēsies cik aizdomīgs es vienmēr esmu bijis, nu faktiski terorista ģīmis, no kura vienmēr var sagaidīt tikai to pašu sliktāko.