tie, kuru dzimumšūnas, ir vienīgie skaidri uzrādāmie, otrs gals (tie, kas audzina) ir atvērts, nedefinējams un potenciāli plešas, aizvien vairāk izšķīdinot saistību, līdz visai cilvēcei (ietverot tos, kuri pavadīja uz skolu, tos, kuri sarakstīja tās pasaciņas, tos, kurus satika uz ceļa, utt.), radot stāvokli, kurā "manos pienākumos pret citiem cilvēkiem" nav nekādas dabiskas hierarhijas. te arī rodas tā problēma, visas šīs "cilts" kā morāla jēdziena debates sakne.
un nav arī tā, ka tas būtu kaut kas jauns. Žans Žaks Ruso, "ievērojams apgaismības domātājs", kā teikts enciklopēdijā, uzrakstīja veselu traktātu "Emīls jeb par audzināšanu" par to, kā bērni jāaudzina, bet pats savus četrus bērnus atdeva bāreņu patversmē. viņam nelikās, ka tas ir morāls pārkāpums, jo viņš taču ar savu traktātu ieguldīja visas cilvēces nākamās paaudzes audzināšanā.