Kaut kas ar mēroga problēmu un pienākumu hierarhiju? Cik reāli no cilvēkiem ir sagaidīt visplanetāro domāšanu un rūpes turēšanu. Vai nav tā, ka, ja saka, ka ir jārūpējas par visiem, tad reāli sanāk, ka par saviem piederīgajiem neesi parūpējies? Trešās stojas kosmopolītisms ir iedvesmojošs un burvīgs, daudzas reliģijas mēģina izplest mērogu ne tikai līdz visai cilvēcei, bet pat līdz visām justspējīgām būtnēm, bet šo plašo lojalitāti praksē un dzīvē acīmredzami spēj īstenot ārkārtīgi neliels, nepreprezentatīvs cilvēku skaits. Un arī tie, kas spēj, darbojas tajās vietās, kur ir - viņu pirmā rūpe tikpat ir pret "šo putekļaino ielu, uz kuras pirms 40 gadiem vectēvs man mācīja braukt ar divriteni", "pret to zīdaini, kurš pagājšnakt piedzima man, nevis pret jebkuru citu tonakt piedzimušu zīdaini".