Man ļoti patika šis Hūvera biogrāfijas pārstāsts. Ja tā būtu bijusi mācīta vēsture skolās, man varbūt tā būtu patikusi.

Īsumā stāsts ir tāds, ka viņš bija slikts līderis, bet labs administrators. Viņš bija nežēlīgs biznesa darījumos (meloja un krāpa), bet bija ļoti dedzīgs par savām labdarības idejām – viņš panāca, ka tiek glābti Beļģijas bada cietēji 1. pasaules kara laikā. Tam viņš pat iztērēja visu savu naudu. Vēlāk viņš arī glāba PSRS iedzīvotājus no bada, lai gan vienlaikus ienīda komunismu.

Interesanti, ka viņš arī bija pret dziļu valdību, un tai pašā laikā ieviesa dažādus standartus nozarēm, lai palielinātu efektivitāti. Racionālistiem viņš noteikti patiks. Bet kaut kā viņš atgādina arī Īlona Maska un Trampa krustojumu. Viņš zināja, ko grib panākt, šie mērķi bija morāli cildeni, un to sasniegšanā viņš pārkāpa visas mazāk būtiskas ētikas normas.

Vēl jau arī tas, ka viņš noteikti bija autisma spektrā. Viņš glāba miljoniem cilvēku no bada, bet nespēja paskatīties uz cilvēkiem, kuriem viņš palīdzēja. Es gan īsti nesapratu, kāpēc viņu par to daudzi ienīda. Tas galīgi nav loģiski, bet laikam es nesaprotu to tāpēc, ka es arī esmu autists.