Visu dienu viena pati, tikai kaut kur reizēm no nezināma leņķa uz kājas uzlec Čiepa. Šo šodien izmazgāju, bija diezgan mierīga.

Tā arī neko prātīgu neesmu izdarījusi. Skatos un brīnos par skaisto un saulaino laiciņu.

Biju Olimpijā. Runāju ar Vitu. Kaut kā aizrunājāmies un es pajautāju, kā klājas tai sievietei, kurai nodevu asinis. Pagājušo 4dien viņa nomira. Meitiņa vēl nezin, jo neviens viņai to nevar pateikt. Nez vai tā tomēr nav labāk, nekā visu dzīvi vēlāk mocīties? Ļoti skumji tad palika... Arī tagad tā skumīgi. Kāpēc jāmirst tik jauniem cilvēkiem? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc???

Tādās reizēs tad aizdomājos, ko labu esmu devusi pasaulei? Tas viss ir tikai spļāviens jūrā... Bet katrs šeit taču kaut ko atstāj, cits lielus darbus, bet vēl kāds cits paliek cilvēku atmiņās ar siltumu, ko dāvājis apkārtējiem. Tad kāpēc cilvēki negrib vai arī baidās runāt par aizgājējiem, par pagātni vispār? Sāpīgi. Bet tā taču ir daļiņa no dzīves, daļiņa no saules un vēja...