pedāļminēju klase
es, man liekas, šitā pedāļus nebiju minusi pat bērnībā, kad bija jāmūk no čigāniem vai krieviem, kuri skrēja pakaļ ar "dai pakatatsa".
treniņa vidū es biju gatava kāpt nost un iet prom, un - da, nu, nah! bet saņēmos un izturēju līdz galam. uz beigām sirds pa muti kāpa laukā un vienbrīd sareiba galva no intensīvās elpošanas. bet es izturēju.
šodien modos no rīta ar bažām, ka nespēšu izkāpt no gultas, bet nē - esmu dzīvs, sveiks un vesels. bet sāp dibens, jo tie velo sēdeklīši ir, bļāviens, sātana izgudrojums.
iešu vēl!