Vakardien taada diena, ka pulksten trijos peecpusdienaa mans senais suunu ciema draudzinjsh ahmeds hiltoonbaaraa paarmet, ka veel nav dzeramais laiks. arii baarmenis man piekrita, ka dzeramais laiks ir visu laiku, un ieleeja mums ar ahmedu pa pintei. Peec dazhaam pinteem un kaartiigaam pusdienaam, paarceelaam balliti uz muusmaaju, kur mums pievienojaas polju draudzeniite kasja un veelaak arii H.
H atveda picas un citus gardumus. Paarsleedzaamies uz viinu, un uz projektora skrolleejaam juutuubee vecas dziesmas. Ahmeds, piemeeram, nezinaaja ne diidzheju bobo (mees ar kasju gan izreecaamies pie deju horeograafijas klipos), ne east 17. It kaa jau neko nezaudee nezinaadams, bet kaadeelj sveci tureet zem puura? Lai jau tiek shiis maakslas arii citiem ljauzhiem.

Shodien ahmeds gribeeja mani vest uz dubajas pljazhu sauljoties, tachu man tik ljoti saapeeja galva no ieprieksheejaa vakara viina [vai diidzheja bobo?], ka naacaas atteikt shim burviigajam piedaavaajumam, kursh ietvertu sevii pusotras stundas braucienu uz pashu pljazhu, zvelneeshanu karstumaa plus cheesmit-s-chem-to graados, karstu uudeni juuraa, kaa arii pusotras stundas braucienu atpakalj uz suunu ciemu. Shaadaa pohu stadijaa? Nee, paldies. Man shodien luudzu gaisa kondicionierus uz pilnu katushku, seriaalus un vakardienas neapeesto picu pusdienaas.