tu studē, vai kārto "f" plauktu bibliotēkā?
es iedomājos, ka tas būtu jauks sižets Gordera tipa grāmatiņai - par mazu, nabaga meiteni, kas dabūjusi darbu - sakārtot vienu plauktu bibliotēkā. bet sakārtot tā, lai grāmatas tajā atrastos PAREIZAJĀ secībā. un tas, protams, izrādās FILOSOFIJAS plaukts... tad nu mazajai nabaga meitenei no Vecmīlgrāvja atliek tikai vērt katru no tām vaļā un mēģināt saprast, ko īsti nozīmē PAREIZĀ SECĪBA...
pesimistiska intelektuaala izklaide, labi taa ir iedomiiba, driizaak lietu staavoklja apzinaashana, apzinjas apzinaashana, aj nu kaut kaa apzinaashana :) kautkas jau te jaadara, ja jau esm te samesti ;)
un pareizaas seciibas nav, bet es tikai veel ar to nevaru samierinaaties, tu vari?
ō, ļaļi, ļaļi, naidji menja, ja grib japonskij, a jeslji ti varona, tagda prapala.
Es riktīgi ierēcu par šo komentu :D
pat nezinu, ko atbildeet uz taadu savdabiigu aforismu, bet arii tas ir izteixmes veids, vai juus to nevareetu paarfraazeet?
tur jau tā pasaules parafrāze arī ņem savu līkumu, kas noved cilvēkus maldu ceļos
apgalvojums, ka pastaav maldu celji, paredz domaat arii celjus, kas nebuutu maldu, vai shaads daliijums ir iespeejams, no kura punkta skatoties un peec kaadiem kriteerijiem vadoties?
maldi ir galvā, ceļi - uz kartes, ja karte ir simulakrs, tad atliek tikai gaidīt.
paarfraazeejot:
viss ir praataa, kartes apraksta celjus, bet visi apraksti ir praataa, tad atliek gaidiit
ja gaidīšana ir galvā, bet aprakstīti ceļi stāsta psakas, tad prāts ir suverēns simulants, kam nedrīkst uzticēties.
vienmeer var iztikt bez spriedumiem, nevar uzticeeties tam, kas praataa nonaak, pats praats ir kaa nevainiigs beerns
adnako tochka, paceluj na mortvij ljod.
viens ir noleemis mani nelasiit
man jau kādu mēnesi ir plaukts gar visu sienu un arī otrs, vecais - gar otru sienu.. abos grāmatas dajebkādā intuitīvā secībā.. ir gan arī tādas, kuras joprojām nevaru atrast, bet man šķiet, ka to tur nemaz nav...
vienreiz jau rakstīju par krāsu secību. brīnišķīgi skaisti izskatās grāmatas, sakārtotas pēc krāsām - tonalitātes mainās no siltās uz auksto, no tumšās uz gaišo.. klasiķi melnā, austrumu literatūra gaiši brūna, budisti - sarkani un oranži, hinduisti nezin kāpēc tumši zaļi un zili, un melni ar zelta burtiņiem gar malu..
vēl ir secība, atkarībā no tā, cik ļoti tu katru no grāmatām cieni.. tad tuvāk durvīm, tur, kur ciemiņi ierauga vispirms, stāv pašas cienījamākās, nīče un bodrijārs, fuko un kants, brodskis un prusts, tad tu vairs nezini, kā pareizāk - pa priekšu borhess un bukovskis vai kortasārs un dovlatovs? tad tu pavisam sapinies un samet juku jukām visu to krievu jaunāko literatūru un sorokins atrodas blakus čoranam, bet šopenhauers iespiedies pa vidu starp sartra dienasgrāmatām un kafkas vēstulēm..
kas ir shis indiviids, kuram ir TAADA literatuura? students vai fanaatikjis, gruutas dziives miileetaajs, pretrunu cieniitaajs vai tikai graamatu kolekcionaars?
pie tevis peec graamataam buus jaaveershas, ja driixt :)
te, protams, punkts atkal pacentīsies iespraust kādu jēlību, bet esjūtos kā Repše, kuram nelabvēļi nevar piedot pasprukušo frāzi "nu kā es varēju nesolīt?" ja man kād jautā, kāpēc esmu iegādājies kādu no grāmatām, man gribas izstiept žokli uz priekšu un teikt: "Bet vai tiešām jūs iedomājaties, ka es būtu varējis to atstāt veikalā?"
reizeem gadaas smaidiit :))) es smaidu, kad kaads sauc graamatu plaukta saturu, mani tas diivaini knjudina :) graamatas, graamatinjas :) man arii buus vecumdienaas ko lasiit