|
|||||||
atvadīties |
atgriezties |
dzeja |
darbi |
epifānijas |
erlends |
emuārs |
Klejotājs -
Comments:pavasarī visiem kādu vajag.
bet, par nedomāšanu runājot. atceros, kādreiz lasīju treniņa paņēmienu - pirms gulēšanas (vai jebkurā mirklī, kad vēlies atbrīvot prātu no apziņas domām) aizver acis un iedomājies, ka redzi lielu vairākstāvu ēku. ieej iekšā, un esi pustumšā kāpņu telpā. kāp augšup pa trepēm. kad esi augšstāvā, tev priekšā ir durvis. tās atver, un ir pilnīga tumsa. telpā ir liels logs, taču logam prieksā ir melns aizkars, kam cauri neko redzēt nevar. tu esi šajā telpā, un tev jākoncentrējas uz aizkaru. ar visu domu spēku koncentrējies uz aizkaru. katrreiz, kad prāts grib domās aizkaru ņemt nost, lai redzētu, kas aiz tā, to apstādini un koncentrējies uz aizkaru. tu nezini, kas aiz tā atrodas, un nedrīksti par to domāt. tikai tad, kad jūti, ka spēj kontrolēt prātu un tas necenšas ņemt nost aizkaru, tad tu drīksti pie tā pieiet un noņemt nost, lai logs ir brīvs. un tad arī redzēsi, kas aiz tā atrodas. iznāk, kad šo praktizēju un labi cenšos, pēc aizkara noņemšanas redzu jocīgas lietas, ieeju kaut kādā citā pasaulē, bet labā nozīmē. to var skaidrot gan ar visādu psihiatrijas teoriju, pieņemu. galvenokārt laikam gribēju ietekt izmēģināt kontrolēt prātu uz mirkli. domas intensīvi koncentrējot uz kaut ko vienu, ir iespējams apstādināt skrejošu prātu, pat ja nekas cits nenostrādā. es esmu tumšā istabā. ja prāts grib ieslēgt gaismu, neļauju. un tad tas nonāk stadijā, kad arī negribas. bet es arī pēc tam nemēģinu gaismu ieslēgt.
tas bija kā salīdzinājums tavai teorijai manā galvā. bet parasti es aizveru acis un vnk neko nedomāju. neko. |
|||||||