9.klase raud
Pēdējā gada laikā jau otro reizi saraudināju bērnu matemātikas privātstundas laikā.

Abi bija devītklasnieki. Abiem jākārto matemātikas CE. Abi zina matemātiku uz 6-7, taču gribēt prast risināt arī 8-10 uzdevumus.

Abi, saskaroties ar tiem 8-10 uzdevumiem, jūtas ka "dauza galvu pret sienu".

Vakar skolniece no klasiskās ģimnāzijas pildīja uzdevumu no ģimnāziju iestājeksāmenu grāmatiņas
50 minūtes, un atbilde beigās tāpat bija nepareiza. Tie paši uzdevumi, kas parastajās
skolās ir 12.klasē.

Sāka raudāt, jo vispār jau uzskata, ka nemaz tik dumja nav. Un viņai, droši vien, tā sen nebija sanācis, ka 50 minūšu laikā
vienu piemēru/uzdevumu neatrisina.

Taču viņa izmēģinājuma ģimnāziju iestājpārbaudījumā dabūja tikai 57%. Skaidrs, ka viņa gribētu palikt savā ģimnāzijā arī 10.klasē.
Taču ar 57% tur un ap 75% CE varētu būt tomēr par maz, lai izturētu konkursu. Uz veiksmi paļauties - matemātiķi tā nedara.

Es meitenei atvainojos par to, ka matemātika ir grūta.

Vispār jau matemātiķis kā profesija pelna ar to, ka pierāda un rada teorēmas, rada jaunu matemātiku.
Lai radītu jaunu, arī ir "jādauza galva pret sienu, kamēr siena sadrūp". Tā ir teorētiska zinātne. Izdošanās procents nav skaidri nosakāms.