Zēns, kurš tā arī palika zēns…
Iepazīstieties, Toms Eskvairs. Viņam ir divpadsmit gadu, ziņkārīgas acis, plaša sirds, un viņš mācās sestajā klasē.

Toreiz kaut kas notika. Un to aizvien līdz šim neviens nav sapratis. Pat pats Toms ne. Taču tajā vasarā, kad Tomam vajadzēja palikt 13 gadus vecam, nekas tāds nenotika. Vismaz ārēji viņš palika tāds pats. Un pēc gada arī tāds pats.

Metru sešdesmit pieci. Viņam paveicās, ka viņš jau savos 12 gados bija pastiepies dūšīgi. Viena lieta gan viņam pieauga, un tas bija saprāts un apziņa.

Kaut nu tas arī bija visai nosacīti. Viņam patika spēlēt datorspēles, patika lasīt grāmatas, braukt ar skritulenēm, lēkt tālumā no vietas, spēlēt kvadrātu ar futbola bumbu un svinēt Ziemassvētkus.

Pēc gada viņš darīja to pašu, un pēc pieciem gadiem arī. Vienaudži palika garāki, tiem sāka augt ūsas, tie iestājās kadetos un plānoja strādāt ārzemēs, lai pēc tam apceļotu pasauli. Tomam pietika ar grāmatām un datoru, lai viņam viss būtu.

Skolā tas radīja grūtības, jo vidusskolā gandrīz visi, atskaitot īsākās meitenes, par viņu bija garāki, smagāki un pavisam citādāki. Tomam nebija viegli izskaidrot, kas ar viņu noticis, bet īsumā jau viss bija acīmredzams – ja saprāts vēl attīstījās, tad ķermenis bija iestrēdzis tajā vasarā, kad Tomam pienācās palikt 13 gadus vecam. Īpatnēja kaite, nudien.

Bija dzirdēts par īslaicīgu atpalicību fiziskā vai garīgā ziņā, bet ne tik ilgstošu. Bija pagājuši jau pieci gadi. Labums, ka drēbes nebija jāmaina, bet ko tas nozīmē – vilkt zēnu drēbes 17 gados? Kaut cik vēl izskatījās, taču kas būs vēlāk?

Ārsti ierakstīja “neprecizēti attīstības traucējumi”, aicināju viņu ēst, dzert un censties dzīvot bez stresa. Psihologs un psihiatrs nolaida rokas un teica, ka, ja jau viņš spēj apgūt 11.klases vielu skolā, lai arī šitik garš un plats, tad lai tik dzīvo nost. Ir pietiekami daudz profesiju, kurās var paslēpties aiz datora ekrāna un nerādīt citiem, ka esi metru sešdesmit pieci garš zēns.

Tā nu viņš izvēlējās kļūt par programmētāju, lai viņa kods un darbs runā par viņu.

Pusaudža gadi pēc pases ir 15-16, un tad viņš daudz domāja, ko nu iesāk. Viņam pubertāte tā arī nekad nepienāca. Balss mazliet, mazliet mainījās, bet pilna balss lūzuma nebija. Citu izmaiņu arī nebija.

Skolā viņam darīja pāri tieši un netieši, cik nu viņš ļāva. Viņš apzinājās, ka ļoti atšķiras, bet aizstāvēt sevi neprata. Varbūt, ja viņš palūgt ātrāk sevi ievietot pieaugušo izglītības iestādē (Latvijā tā būtu vakarskola), viņam būtu bijis vieglāk.

Taču kaut kā viņš tomēr vidusskolu pabeidza un iestājās programmētājos, kur visādu frīku netrūka. Un studijās gāja labi, jo viņš bija ieradinājies daudz ķimerēties ap datoru, taisīt savus ekrānsaudzētājus un fona bildes, lipināt makrosus un visādi izpausties, lai radītu tādu alter ego, kurš viņam patiktu.

Nevarētu teikt, ka Toms bija nelaimīgs, drīzāk vientuļš. Jo pa visu pilsētu, varbūt valsti, viņš tāds bija viens. Vismaz neviens ārsts nebija pacenties iepazīstināt viņu ar kādu viņam līdzīgo. Tāpēc viņam nesanāca iedraudzēties ar citiem vienaudžiem, jo tiem bija tas laiks, kad attiecībām un pirmajai attiecību pieredzei, pirmajam kopīgajam dzīvoklim ar otru pusīti, bija liela nozīme.

Viņam tā vietā bija datorspēles, fantāzijas literatūra un spēles kā tādas. Viņam patika lasīt grāmatu “Simts galda spēles”, un tad censties pašam izgudrot jaunas, savas spēles. Viņš ticēja tam, ka dzīve ir spēle, kurā katram ir iedots pēc tā, ko devis lielais arhitekts, un tad ir jāmēģina spēles realitātē tikt uz priekšu.

No otras puses, lasīt par elfiem un laumiņām bija viegli, jo arī tās cilvēku pasaulē bija ārpus vai perifēras, tikai daļai sabiedrības saprotamas.

Reiz 18 gadu vecumā viņš saņēma zvanu no policijas. Viņš, zinot, ka ir vispār pavadījis laiku tikai pie datora un studijās, bez bailēm pacēla klausuli. Policists teica, ka viņiem jāsatiekas uz sarunu, jo kriminālais psihologs redz riskus Toma stāvoklī.

Toms piedāvāja policistam tikties pie viņa kojās un piedāvāja tēju ar cepumiem. Pirms tam viņš pajautāja, vai policija Tomu tur aizdomās par kaut ko. Policists teica, ka tikšanās ir preventīvos nolūkos. Lai sabiedrība nenodarītu tālāk pāri Tomam, un Toms, neapzinoties savas rīcības sekas, sabiedrībai.

Tā nu viņi runāja par to, cik gados Tas notika. Kas notika vasarā, kad Tomam bija jāpaliek 13 gadus vecam, bet vecums iestājās tikai Toma apziņai, saprātam un kognitīvajam aparātam.

Policists teica, ka, ja Tomam toreiz kāds nodarījis pāri, tad Toms var tagad droši teikt. Taču nekā tāda nebija. Toms teica, ka vienkārši gatavojies 6.klases beigšanas eksāmeniem, nolicis tos. Pēc tam svinējis dzimšanas dienu ar zīmēšanu un mūziku, kā visi bērni. Un tajā vasarā it kā viss bija normāli. Vismaz Toms pats neatceras neko aizdomīgu.

Policists teica, ka saprot, ka, ja jau pirms viņa Tomu stundām iztaujājuši psihologi, tad viņš nemēģinās rakt vēlreiz. Tomēr viņam kā policistam ir jāsaprot, vai Tomam interesē viņa prāta vecuma cilvēki, vai viņa ķermeņa vecuma cilvēki. Un te rodas situācija, ka Toms drīkst interesēties tikai par sava prāta vecuma cilvēkiem. Toms saprata jautājumu un teica, ka pagaidām viņu interesē aizvien grāmatas un datorspēles. Kas būšot vēlāk, ja nekas nemainīsies, viņam nav ne jausmas. Viņš zina to vārdu, kas sākas ar “p”. Un viņš zina, ka 18 gadīgām meitenēm neinteresē zēni, kuri izskatās pēc 12 gadīgiem zēniem, pat ja pasē ir cits skaitlis. Tāpēc viņš būs viens. Tāds liktenis, ko tur darīt…
Policists izteica līdzjūtību un atzinās, ka par mīlestību grāmatā izlasīt nevar, un taureņi vēderā ir vistuvāk tam, kad pēc negulētas nakts pie nepabeigtas programmas Tu atrodi vairākus veidus, kā uzlabot tās efektivitāti, un Tu vēl atrodi kļūdas kodā, un gribas piecpadsmit minūtes no prieka kliegt un dejot. Taureņi ir tas, tikai daudz ilgāk par piecpadsmit minūtēm.

Policists, atvadoties, Tomam novēlēja atrast savu laimi šajā pasaulē. Katrs prot un var piepildīt savu dzīvi ar vērtīgo, ja iet pa to ceļu, kurš ved uz izaugsmi un pilnību.

Tomam palika siltāk pēc sarunas ar policistu. Viņš apzinājās, ka policists tā pa lielam viņu tomēr nesaprata. Bet, būdams priekšzīmīgs pilsonis, viņš gribēja labu un ieteica labu. Lai Toms uzprogrammē ātrāku un parocīgāku kartotēku poliklīnikas datorsistēmā, kaut vai.


***

Pagāja vēl 11 gadi. Tomam pasē bija jau 29. Un viņš apzinājās, ka, visticamāk, tā arī vienmēr izskatīsies pēc 12 gadīga zēna. Viņam dažreiz bija bail, ka viņu varētu nolaupīt, bet citādi – kas tur daudz. Viņam bija pase ar viņa foto, kurš tikpat kā nemainījās. Acis kļuva viedākas, mati mazliet tumšāki. Taču aizvien pretī lūkojās zinātkārs zēns.

Un tomēr notika brīnums. Caur portālu internetā par literatūru viņš iepazinās ar kādu garlaicīgu, bet tomēr interesantu lietotāju. Interneta foruma lietotāju, kā viņš. Viņi sarakstījās par grāmatām. Viņi bija lasījuši Brontē, Dikensu, viņi, šajā 20.gs beigu laikā, bija lasījuši daudz ko tādu, ko skolā nemācīja. Un tur bija meklējuši sevi. Laikā un telpā gājuši cilvēces vēsturē vēl uz to laiku, kad Skotijā meža garu redzēšana vēl netika uztverta par plānprātības pazīmi.

Viņš zināja, ka te, Anglijā, Visi dzer tēju. Un tāpēc viņš šo lietotāju uzaicināja uz tēju. Un viņi dzēra tēju tējnīcā ar maziem lodziņiem. Tik maziem, cik Toma
Līdzības ar to pasauli, ko piedzīvoja vidēji aritmētiskais Anglis, 29 gadus vecs, vīriešu dzimuma. Taču viņu sarunu gaisma piepildīja tējnīcu paralēli mierīgai mūzikai un dzejas lasījumiem tējnīcas gala telpā.

Šis lietotājs daudz zināja par grāmatām, bet par sevi stāstīja ārkārtīgi maz. Nemaz sākumā nevarēja saprast, vai viņš ir viņš, vai viņa.

Viņi apmainījās e-pastiem par dzejas pasākumiem, par braucieniem gleznot pie ezeriem, par to, cik forši būtu aizbraukt uz bāku un sagaidīt saullēktu tajā. Un tad uzgleznot pirmos saules starus.

Tomam, īstenībā, bija vienalga, vai lietotājs ir viņš, vai viņa. Viņam patika sarunas.
Vispār jau arī pirms sava 12 gadu vecuma viņš bija sarunājies ar meitenēm, un dažas bija ļoti gudras. Zēni arī bija gudri, bet parasti gribēja ar viņu darīt ko citu, ne stundām ilgi runāties. Iedomājieties, vai parasti 10-11 gadus veci bērni grib stundām runāties par to, kāpēc tieši 20.gs cilvēki sasniedza Mēnesi, bet nevis dažus gadsimtus agrāk? Kurš un kāpēc ierobežo to, ka cilvēki evolucionē tik ļoti lēni?

Viņi tā tikās katru nedēļas nogali dažādās skaistās, melanholiskās, gleznainās, kičīgās vietās. Lietotājs mācījās mākslas koledžā, Toms aizvien studēja datorzinātni. Viņi daudz ceļoja ar vilcienu. Dažreiz arī ar lidmašīnu. Viņiem bija ļoti paveicies, ka viņi dzīvoja vienā valstī.

Toms ar laiku saprata, ka vispār katru nedēļu gaida, kad pienāks piektdienas vakars. Un viņi varēs satikties. Viņš to pateica lietotājam un piedāvāja pārvākties abiem uz vienu pilsētu. Vai, ja gribas, uz vienu rajonu.

Lietotājs teica, ka jāpabeidz studijas, taču vispār jau varētu. Un tā viņi satikās dažreiz jau divreiz nedēļā. Pārsteidzošā kārtā, lietotājam bija vienalga, ka Toms izskatās pēc 12 gadus veca zēna, kaut viņam bija jau 29 un viņš studēja, strādāja un grasījās jau tikt pie PhD Comp Sci.

Par pašu lietotāju pateikt varēja maz. Šis cilvēks izskatījās pārāk androgīni, lai noteiktu dzimumu. Viņa niks interneta forumā arī bija dzimumneitrāls. Un Toms neuzdeva jautājumus, tāpat kā lietotājs viņam neuzdeva. Tā bija kā nerakstīta vienošanās, kā tabu tēma.
Viņiem bija skaista draudzība. Un tā tas risinājās kādu laiku. Vairākus intensīvus mēnešus Toms domāja par katru nākamo e-pastu, katru nākamo kotedžu, pie kuras būtu skaista aleja vai birzs, ko parādīt. Kur aizbraukt, kur piedāvāt lietotājam gleznot.

Tuvojās vasara, un viņiem abiem beidzās sesija. Un viņi varētu pavadīt visu jūliju kopā. Tomu baidīja, ka kaut kas varētu atklāties, ja viņi satiktos biežāk kā nedēļas nogalēs.

Maijā viņi vienojās ievietot kopīgajā ceļojumu krājkasītē (tāda viņiem radās jau Ziemassvētkos) palielāku summu un apceļot visu Apvienoto Karalisti. Galvenokārt tās vietas, kur bijuši druīdi. Vai vismaz tās, kurās ir kādas teikas par tiem pierakstītas.

***

Lietotājs sakravāja somas, piesprauda puķi pie frakas un devās ceļā uz lidostu. Viņa nebija slēpusi savu identitāti, jo viņai tā nekad nebija prasīta. Un šis jaunais cilvēks, kurš apgalvoja, ka patiesībā ir 29 gadus vecs, bija pārlieku uzticams, lai nedotos šajā ceļojumā, viņa sprieda.

Ja tā padomā, viņa bija vēl īsāka par viņu. Un vecums pasē viņiem, lai arī atšķiras, tomēr ne tik ļoti. Un viņš nebija kā citi, kas cenšas noskūpstīt vai vismaz apķert ap vidu kādā trešajā tikšanās reizē. Viņš taču ar savu ķermeni neko tādu nemaz nedarītu, varbūt.

Viņa bija visu sievietes mūžu nodzīvojusi bez mēnešreizēm un bez pieaugušas sievietes izmēra krūtīm, un bez migrēnām, un bez PMS, un bez pirmās reizes. Un viņa saprata, ka medus dzīvē nāk tikai tad, ja augstu bišu kokā kāpj. Tāpēc viņa trenējās zīmēšanā un gleznošanā, kamēr pagura roka. Un tad vēl otra roka. Cik zināms, var gleznot arī ar kāju pirkstu palīdzību, bet viņas robeža bija rokas. Ar to pietika, lai uzvarētu jauniešu konkursos, pietika, lai sāktu pārdot savas gleznas jau pusaudžu gados un nopelnītu iztikai un ceļojumiem uz gleznainām vietām, kuras pēc tam visas tapa gleznās.

Viņa ticēja sev. Ko viņa iztēlojās, to atrada kartē un uzgleznoja. Tad pārdeva gleznu un iztēlojās sev vēl interesantāku vietu dabā, kompozīciju no cilvēkiem, zvēriem vai augiem. Flora un fauna viņas galvā veidoja īpatnējas mozaīkas, kuras kā unikāli fraktāļi aizpildīja lielformāta gleznas.

Viņa vienmēr gribēja būt ceļā, bet koledžas studijas viņu turēja vienā pilsētā, un tas bija apgrūtinājums, kurš jāiztur. Kā putns, kuram uz muguras palete, viņa gribēja aizlidot uz visburvīgāko vietu un to iemūžināt, lai šo skaistumu dāvinātu citiem un tikpat ātri pati aizmirstu. Ja viņa neticētu smalkajām pasaulēm, dabas un stihiju gariem, tad droši vien fotografētu. Bet viņa ar otu varēja uzgleznot to, ko parastās acis palaiž garām. To, kā viņa juta seno svētvietu aicinājumu tās attēlot tādas, kādas tās bijušas sākotnējā perfektumā, nevis tādas, kādas to drupas saglabājušas 20.gadsimtā.

Viņa apzinājās, ka ir bezgala talantīga, taču nauda bija tikai resurss nākamajam ceļojumam, nākamajai kotedžai, vilciena biļetei un salātiem ar minerālūdeni.

Un tad viņa satika Tomu portālā par literatūru. Un, izrādījās, Toma acīm arī rādās tās pašas svētvietas, kuras viņas acīm. Taču viņš prot plānot, prot izskaitļot, cik maksās katrs ceļojums, prot teikt nomierinošus vārdus, ka fakti ir tādi un tādi, uztraukumam nav pamata.

Sākumā Toms viņai šķita tiešām kā aizrautīgs bērns. Viņš nestāstīja par darbu un augstskolu, bet tikai par grāmatu varoņiem, kam juta līdzi. Viņa prāts bija fantāzijas grāmatā, kaut tuvojās doktora disertācijas rakstīšanas laiks. Viņš bija aizrauts ar ceļojuma plānošanu. Viņš gribēja sagādāt viņai komfortu ar savu programmētāja spēju izskaitļot visu, kas varētu notikt – ja līst lietus, tad dzeram siltu un turam kājas pie kamīna. Ja saimnieki nav mājās, tad izsaucam taksometru un braucam uz nākamo kotedžu desmit jūdžu attālumā. Un jā, tajā pilsētā tā var. Viss ir izplānots. Visa Toma dzīve bija paredzēta tam, lai viņš varētu dienas vakarā vai nedēļas nogalē iegāzties šūpuļtīklā ar grāmatu rokās un aizmirst praktisko dzīvi, pirms tam to nodrošinot, cik vien iespējams.

Vēlāk viņa saprata, ka Tomam ir noslēpums. Jo nu punduris viņš nebija. Kaut kas ar viņu bija noticis. Taču viņa negribēja uzdot neērtus jautājumus. Jo bija tik labi, ka par Tevi vienmēr padomā. Viņi bija biedri. Draugi un paziņas. Viņiem bija kaislīgs hobijs censties atrast skaisto un apburošo visvienkāršākajās lauku ainavās. Viņa varēja iztēloties, kā viņa zīmē ilustrācijas tām fantāzijas grāmatām, ko Toms reiz lasīs. Kā viņa radīs vietas, kuras nav visiem redzamas, bet tikai tiem, kas tic, ka tur – viszaļākajā, taču tukšākajā pļavā, ganās aitas ar nimbiem gar to ausīm, un to blēšana būs tik mīlīga kā maza bērna lalināšana.

***

Viņi sāka savu ceļojumu jūlija sākumā. Un devās no dienvidiem Skotijas virzienā vertikāli. Viņi dzīvoja kopā mēnesi. Viņai nācās pateikt, ka vispār viņa ir kaut kas līdzīgs meitenei. Uz ko Toms teica, ka tas nekas. Meitenes viņš ciena tāpat kā tos, kas nav meitenes. Svarīga ir sirds un saprāts.

Viņi dzēra tēju, ēda augļus, salātus un klausījās mūziku. Dažreiz Toms uzlika kādu pavisam pasakainu mūziku, kuras laikā vienīgais, ko varēja darīt, bija gleznot. Tad viņa gleznoja, bet Toms centās iztēloties, ko viņa uzgleznos, lai pēc tam savu vīziju salīdzinātu ar to, kas reāli bija tapis.

Tā pagāja pāris nedēļu. Viņi vienmēr bija labā garastāvokli, jo pat tad, kad vilciena reiss izkrita, kotedžas vai hosteļa īpašnieki paprasīja papildus mārciņas par pirts izmantošanu vai kā citādi notika kas mazpriecīgs, Toms teica, ka viņu redzētais, iztēlotais, un viņas uzgleznotais visu atsver.

Viņa saprata, ka, ja turpinās gleznot tik daudz un vēl labāk, tad reiz varēs atļauties ceļot pa visu pasauli, ne tikai Karalistē. Un tas viņu baidīja un izaicināja vienlaikus. Pazust pasaulē. Kas notiks ar viņu pašu, ja viņa kļūs tikai viņas rokas un acis? Ko teiks viņas sirds? Ja viņa atdos savu dzīvi mākslinieces misijai, vai viņai paliks pašai kaut kas? Kāda var būt dzīve, ja Tu esi 9 mēnešus gadā uz maziem, bet tomēr koferiem?

Toms varēja programmēt vilcienā, lidmašīnā, sešos no rīta un sešos vakarā, un viņa ienākumi arī bija vērā ņemami. Viņi šādi varēja dzīvot līdz piecdesmit gadiem, bet, vai gadiem ir nozīme, ja viņš izskatās pēc 12 gadīga zēna, bet viņa tikai pēc jaunas sievietes? Ja viņa izskatītos vēl jaunāka, tad viņiem neļautu ceļot, jo vismaz vienam no viņiem bija jābūt pilngadīgam, lai ko teiktu pase. Laikam tā. Bet, vai viņi bija pilngadīgi? Ko tas nozīmēja?

Tā nu reiz viņa šos jautājumus uzdeva Tomam. Toms teica, ka tiešām nezinot. Jo viņš, kopš iemācījās lasīt un nesasniedza 13 gadus, arī meklē uz šiem jautājumiem atbildes. Un viņš pastāstīja savu noslēpumu, ka tikai viņa saprātam ir 29 gadi, bet ķermenis ir tāds, kāds ir.

Un viņa tad pastāstīja savu noslēpumu, ka viņa tikai ārēji izskatās pēc sievietes, bet viņai nav bijušas vēl mēnešreizes, kaut viņa ir jau koledžas pēdējā kursā.
Taču viņa nejūtas Toma apdraudēta, kaut viņu saprāti ir ar dažādiem vecumiem.

Toms teica, ka viņi tāpat meklē vienu un to pašu – skaistāko vietu, kuru viņi atceras atmiņās, bet pēc tam pa pusei rada dzīvē, pa pusei tiešām sameklē. Viņi meklē to vietu laikā un telpā, kurā druīdi visu noslēpumaino un skaisto bija paredzējuši nest tautā, taču tā laika līnija tika pazudināta. Viņi meklē šo laika līniju, ir to atraduši, kaut tā ir sarauta simtiem tūkstošu mazos nogriežņos, viņi satin šo laika līniju atpakaļ. Un Toms cer, ka caur viņas gleznām cilvēki ierauga
Augstas sapratnes realitātes atspulgu, lai ko tas arī nozīmētu.

Viņa tie šķita skaisti vārdi. Jā, mākslinieces misija – parādīt un izcelt skaisto, cildeno, ikdienas acīm apslēpto. Taču kas par to tiek pašai māksliniecei?

Toms bija, kā minēts, zēns ar plašu sirdi. Viņš mācījās just. Viņš uzskatīja, ka cilvēki klausās mūziku, skatās teātri, lasa grāmatas, lai paplašinātu spēju just. Kā florists, kurš prot nosaukt simtiem šķirņu, kā auto tirgonis, kurš pārzina simtiem modeļu, viņš gribēja sajust vissīkāko emociju nokrāsu, jo labi saprata, ka daļa cilvēku, tāpat kā datorprogrammas, vienkārši darbojas. Bez jūtām. Un viņš vienmēr gribēja paspēt just vairāk un spilgtāk, lai līdzsvarotu darbu pie datora. Viņam pietika ar pieredzi just. Viņa necentās gūt pieredzi, viņš priecājās par iespēju gūt pieredzi.

Taču viņa, kurai tik daudz teikts: “Ja turpināsi tik daudz strādāt pie tehnikas, Tev ir iespējas kļūt par pasaules līmeņa gleznotāju”, nemaz nezināja, vai gribēs gleznot vēl pēc pieciem gadiem pēc koledžas beigšanas. Viņa gribēja atrast vienu reizi pa visām reizēm kaut ko tik spilgtu, kas izgaismotu visas burvīgās ainavas vienlaicīgi, kas kā kompass parādītu ceļu ārā no meklējumiem sapņu laika un telpas pasaulē, kas atļautu viņai atgriezties pie būšanas par parastu meiteni, kurai vairs nav tās sajūtas, kura neliek mieru dienu no dienas un ir dzinulis meklēt un gleznot.

Viņa jutās kā apsēsta. Un bija par jaunu, lai atšķirtu dzīves uzdevumu no apsēstības. Tomam, savukārt, pietika ar būšanu saskarē ar mācīšanās procesu. Un šobrīd viņš aizvien mācījās just.

Viņi abi bija citādi. Toms izteica versiju, ka varbūt viņiem tā arī nekad avotiņš nav aizvēries. Un viņi tāpēc ir kā bērni. Viņa teica, ka lasījusi, ka galvas plātnes saaug līdz 20 gadu vecumam, bet viņai ir jau pāri 20. Un tad viņi pasmējās par tik fizioloģisku domāšanu. Kurai, visticamāk, ar viņiem sakara bija maz.

***

Toms ieguva savu PhD Comp Sci un sāka programmēt apgaismojumus Tivoli Parkam. Viņa pabeidza koledžu un turpināja gleznot, lai arī nesaprata, kāpēc to dara.

Viņai šī jāņtārpiņu gaisma izrādījās par blāvu, taču reiz viņa ieraudzīs, kurp ceļš ved, Toms teica. Viņa saprata, ka gala mērķis ir sevis atrašana, bet viņa tāpat gribēja atrast savu autentisko sevi, nevis kādu citu sevi.

***

Viņi apprecējās, jo tā bija vieglāk ceļojot. Viņa vairs neirgojās, kad viņai jautāja, kāpēc viņa ceļo viena ar dēlu. Viņa parādīja dokumentus un teica, ka Toms ir viņas vīrs.

***

Un tomēr noslēpums palika kādā no saraustītās laika līnijas fragmentiem. Toms
Aizvien bija 12 gadīgais zēns, viņa aizvien bija kaut kas līdzīgs meitenei. Taču viņi bija viens otru atraduši, un tas vien bija ļoti daudz.