Uzsniga pirmais sniegs. Es raustīju tēti aiz piedurknes un teicu: “Celies, ārā viss balts!” Tētis tik pagriezās uz otriem sāniem un noņurdēja: “Kā katru gadu…”
Tad es gāju pie vecmāmiņas. Viņa bija ar adīkli iemigusi rokās, un varēja redzēt, ka pār kreiso vaigu noritējusi maza asara. Uzliku uz vecmāmiņas darba galda vāzi ar ziediņiem, ko slepeni audzēju savā kambarī.
Pieaugušie teica, ka vecmāmiņai griboties uz Paula kunga koncertu, bet tur ciet. Un kas, ja Paula kungs tikai debesīs spēlēšot, kas tad būs? Un, ja vecmamma par labu dzīvošanu nonāks vēl augstākās debesīs kā Paula kungs? Tad jau viņa paliks bez skaistās klavieru mūzikas. Un par to domājot, droši vien, vecmāma sapnī paraudāja, kad eņģeļi viņu stūma augšā garām pianīnam ar visu spēlētāju.
Mūsu suns bija priecīgs, jo mēs uz svētkiem viņam pasūtījām trīs dažādus barības iepakojumus. Mums arī patīk, ka suņu veikalā var nopirkt bumbas un gumijas suslikus. Cilvēku rotaļlietu veikali ir ciet, taču suņiem viss vaļā. Runājošās galvas ekrānos, kuras koordinē, laikam suņus ciena dikti.
Pieaugušie teica, ka viņi nezina, kas būs jaunajā gadā, jo nevarot nekā paredzēt. Taču man labi jāuzvedas, jo martā būs kaķu laiks, un man sola mamma kaķīti. Tāpēc es mācīšos labi, jo gribu pats izvēlēties, nevis, ka man atnes kāds jau gatavu.
Opim pa televizoru aizvien rāda kājbumbas spēli. Vairākās valodās. Vismaz tas ir tāpat kā tad, kad manis vēl nebija. To man arī teica pieaugušie. Taču nav Liepājas zivju fabrikas vairāk. Es piedzimu par vēlu, nu ir tikai ārzemju zivis, vai tās, nesafabricētās. Nezinu, ja fabrikas saldumi ir slikti, varbūt arī fabrikas zivis nav nemaz tik labas, pat ja opis tās bieži atceras.
Es vispār daudz ko nezinu, bet es protu ātri tapt priecīgs. Piemēram, mans vecākais brālis spēlē datorspēli un kliedz uz ekrānu, jo zaudē. Tad es pieeju un gribu viņu iepriecināt. “Brāl, es Tev iemācīšu zīmēt pīļknābi!” “Visi bērni, kad iemācās zīmēt pīļknābi, kļūst lepni un priecīgi, jo pīļknābis ir dikti eksotisks, to Latvijā ļoti maz bērnu prot zīmēt.”
Brālis mani dzen ārā no savas istabas un negrib zīmēt. Būs vien jāiet spēlēties ar suni. Tam es patīku.
Man nav bail. Tāpēc pieaugušie mani nesaprot. Viss ir vienkārši – ja Tev ir bail, Tu izdomājies mammas rokas. Tās ir siltas un lielas. Tās Tevi apskauj. Un tad mamma uzliek rokas Tev uz vaigiem, kad esi atpakaļ iekšā, mazliet nosalis un mazliet nosvīdis vienlaicīgi pēc varenas pikošanās.
Kamēr mammai ir šīs rokas, viņi tur var darīt ko grib. Īstenībā, kad es šito stāstīju draugam, viņš man teica, ka mammas mēdzot pazust. Viņas nolaižot zemē, un viņas atpakaļ nenākot. Uz to es teicu, ka tad vienkārši iztēlojies mūžīgu mammu. Un tēti arī mūžīgu pie viena. Un visus pārējos. Taču iztēlošanās ir kā superspēja, to ir jātaupa. Lai pietiek tad, kad pieaugušie visi raud. Tad es iztēlojos, un viss ātri mainās.
Es sev apsolos, kad es izaugšu, es aizvien iztēlošos. Un es vēl iemācīšos pats sev būt par mammu un tēti, jo es zinu, ka pieaugušais ir tas, kurš neraud pēc mammas, kad ārā ir vētra, bet gribas spēlēties pie jūras smiltīs.
Vispār, es domāju, ka mums, bērniem, vajag apvienoties. Un veidot ātrās palīdzības dienestu. Tur, kur daudzi pieaugušie raud, mēs ierodamies ar skaistu suņu pajūgu un atgādinām visiem pieaugušajiem kā bija tad, kad viņi vēl bija mazi un prata iztēloties.