nebūt ne tāda piektdiena,kādu vēlētos..
tagad vajadzēja būt kaķu mājā un jautri pļāpāt ar meietnēm, bet..par to, ka tur neesmu, jāsaka lielasi "paldies" dejošanai..pēc tās gan fiziski, gan arī sirsniņā bija tā kā bija. Fiziski arī nebiju spējīga neko padarīt, jo nodejojos daudz un dikti, bet tas viss pārējais...no dusmām dejas laikā gandrīz sāku raudāt..nu nevaru, vienkārši nevaru izturēt vienu cilvēku ar kuru man bija jādejo 2 dejas, katru kādas reizes 2..pati apzinos kādu sejas izteiksmi rādīju, bet man vienalga..nevaru izturēt! un beigās bija tā, ka stāvēju un valdīju asaras, jo nekad nenotiek tā , kā man to gribētos, bet nu tāda tā dejošana ir..
mājās gāju ļoti lēnām, samelojos, ka neeju uz mājām ,lai varētu pabūt viena..bija auksti, bet vienalga gāju lēnām, ar asarām acīs..nu ne jau tādai vajadzēja būt piektdienai!
bet nu tagad jau esmnu mazliet nomierinājusies, mammas stāsti par piedzīvojumiem Polijā uzlaboja garastāvokli, izsmējos un palika labāk..
piedodiet, meitenes, bet tiešām negribēju arī jums sabojāt garastāvokli! sarunāsim citreiz???
PS. Un tagad mani priecē manas jaunās rotas! :)