the empty spaces

Ja arī mani nepārņem vispārpieņemtā sajūsma lasot G.G. Markesa “Simts vientulības gadu”, tad kaut vai nosaukums liek aizdomāties par vientulības jēdzienu kā tādu. Par to, ka gandrīz visi, ko pazīstu, savā dziļākajā būtībā arī ir vientuļi. Neskatoties uz to, ka esam labi draugi, kopā ir jautri un tā tālāk. Bet tas lielā mērā ir dēļ sasodītās tukšuma vienības. Es nerunāju par prāta trūkumu vai gara seklumu, šis tukšums ir it kā pats par sevi. Tagad saprotu, kāpēc reizēm es viņus nevaru izturēt un gribu lamāt – tas ir tad, kad viņu sejās pēkšņi uzpeld tukšums. Alkohols arī ir tāda dīvaina substance – tas vai nu palīdz tukšumu noslīcināt uz labu laiku, vai nu liek  tam uzpeldēt kā plastmasas pudelei un rēgoties draugu acīs. Un tagad es saprotu, ka skaudrā nožēlojamības sajūta pārņem ne jau tāpēc, ka dzīve būtu nožēlojama, vai draugi, bet gan tāpēc, ka viņu acīs kā spogulī ieraugu pašas tukšo plastmasas pudeli un tos pašus izmisīgos centienus neļaut sirdij pārvērsties par betonu.

Šis tukšums tad arī traucē mums dzīvot. Tādēļ ik pa laiciņam uznāk pēkšņās vēlmes paskriet zem tramvaja, ielaist galvā svinu vai traukties pretī asfaltam no devītā stāva loga, lai arī principā nav par ko sūdzēties. Cilvēkam tas nav no dabas, tukšums agrāk vai vēlāk tiek iemantos. Un to nevar paliekoši aizpildīt ne darbs, ne māksla, ne cits cilvēks ar savu draudzību vai mīlestību. Es pat domāju, ka šis tukšums ir daļa no tā visa, kas mani vieno ar viņu. Mēs zinām, kā tas ir, kad iekšā smeldz tukšums, un saprotamies. Bet no visiem pārējiem tukšums jāslēpj, jo tas atbiedē cilvēkus. Katram pietiek pašam ar savu.

Un nevienam nav vienalga, jo stoisks var būt tikai prāts, ne sirds, kuru tukšums nospiež. Var samierināties, bet ne ignorēt. Stoiķu un pofigistu ir daudz, bet neviena  īsta un patiesa nihilista starp jums nav, un jūs tādu arī nepazīstat.