No one ever hears me..
Brīvdienās biju Bauskā, turklāt nedraīju gandrīz neko - visu laiku atrados tādā kā Stand By stāvoklī - vizuālā informācija tiek uztverta, bet netiek apstrādāta, verbālā - automātiski filtrēta, lai uzmanību sakoncentrētu tikai tad, ja padzirdas kkas sevišķi svarīgs. Tā īsti pamodos tikai šodien. Biju arī kapos, bet diemžēl nevarēju sajust tiem raksturīgo mieru, jo bija _jāsteidzas_, bet izdevās papētīt pieminekļus. Eh, jauni cilvēki mirst - 34, 27, 21, 18... Dažreiz uz akmeņiem uzliek nelaiķa bildi, bet parasti tā ir nopietna. Tāpēc mani nedaudz pārsteidza kāda 30 gadu vecumā miruša A.A. piemineklis, kurš bija attēlots priecīgi smaidot pa visu ģīmi :]
Domāju, ka varēšu parunāt ar kādu savu radinieci, bet bazars vērtās tik garlaicīgs, ka tikai pamatīgi sailgojos pēc saviem draugiem Aizkrauklē, kā arī pēc ripp, subjekts un malefici redzēšanas.

Lai neviens neuzdrīkstas teikt, ka no pārgudru grāmatu lasīšanas nav prakstiskas jēgas! Šodien sportā noskrēju (jā, noskrēju) garo gabalu - astoņus stadiona apļus. [parasti skrienam tikai trīs, bet tas jau normāli] Es biju domājusi neskriet, jo neticēju ka es to varētu izdarīt nesačakarējot veselību [dzimis sportists es neesu] Bet tad padomāju - kas neriskē, tas nedzer kefīru un tā, katru reizi, kad likās: vairs nevar, uzreiz iedomājos - kas teicis, ka nevar? Sāku domāt par kaut ko citu - par to, cik jauka diena, kā klājas tam un tam cilvēkam, cik man stundas šodien, tikai ne par smeldzošo korpusu.
Pats interesantākais, ka daži klasesbiedri likās mani atbalstām, turlkāt varētu būt jocīgi redzēt sportā-ne-pārāk-ģeniālo-bet-drūmi-centīgo mani dabūjam punktus, ņemot vērā, ka no visa kolektīva bijām tikai 5 meietenes, kas saņēmās un skrēja.

Lūk, ko var sasniegt ar pašiedvesmu :)

PS. Izdomāju, ko labi/nelabi cilvēki varētu iegravēt uz mana kapakmeņa. Apmēram: Nebaidīties dzīvot, nebaidīties mirt. [poētiski...]