ground control to major tom
Ceturtdien bijusī kursa biedrene rīkoja atvadu ballīti pirms aizbraukšanas uz Islandi galerijā Istaba. Vakara tēma bija 90tie, Beverlihilza un jeņķi. Pasākums iesākās ar svinīgu minētā seriāla 1. sērijas noskatīšanos, kam sekoja 90to gadu hītu mūzikas klipi, dejas gejas un pakāpeniska publikas piedzeršanās. Kad Istabas viesmīlīgās telpas pameta visas kursa biedrenes, nolēmu doties mājās, taču augšstāvā satiku vēl dažus paziņas un paliku. Pasākums beidzās ar to, ka kompānijā ar Ulvi un Ritu kājām gājām uz mājām un pusceļā noķērām pa naksnīgam tramvajam.

Nākamās dienas vakarā lepnā vientulībā aizdevos uz koncertu iekš Melnās Piektdienas. Sākumā mani nepameta doma “kāpēc es te atrodos”, ko ne pārāk veiksmīgi centos aizskalot ar kokteiļa palīdzību. Koncerta sākums bremzējās, tālab sēdēju stūrītī pārlasot kultūras vēstures pierakstus nervozi sūcot savu dzērienu, kamēr apkārt planēja skaļi metālisti ādas biksēs. Tomēr pēc brīža sāka parādīties pazīstami cilvēki, tostarp kāds sakarīgs un pieklājīgs puisis, kura sabiedrībā arī pavadīju vakaru. Bija forši satikt Robertu, sen nebija redzēts.
Nedaudz par grupām, kas uzstājās. Year Zero spēlēja pirmie, nebūtu nekādas vainas, ja vien varētu dzirdēt solisti, vijoli varēja saklausīt vien tad, kad citi mūzikas instrumenti manāmi pieklusa. Tesa īpašus komentārus neprasa – stilīgi, lai gan nedaudz par daudz izklausās pēc pasmagāka Godspeed You! Black Emperor. Paši Frailty patika tīri labi, bet somu grupa lika vilties. Pēc apraksta varēja spriest, ka kaut kas labs, bet faktiski viņu uzstāšanās laiku centos pavadīt pēc iespējas tuvāk garderobei. Vic Anselmo kā parasti bija savā elementā un, pateicoties Hermaņa pūliņiem, viņiem bija vislabāk noregulētā skaņa. Black Tea šis nebija labākais koncerts ever, taču es nosolījos mūžam mīlēt viņu basģitāristu, jo viņš mani četros naktī aizvizināja līdz Imantai.

Sestdien pamodos visnotaļ izgulējusies un sāku gatavoties Balto palagu pasākumam, kas norisinājās gaišā dienas laikā Imantas slepenajā ābeļdārzā, kurš, pretēji manām cerībām, nebija uzziedējis, toties diena bija padevusies silta, saulaina un vējaina. Cilvēki savācās pietiekamā skaitā, turklāt visdažādākie. Izmantoju izdevību pateikties čībiņiem melora, invidia, gotika un bikini_kill. Safilmēju gana daudz cilvēku, kas, baltos palagos tērpušies un krinolīniem apkārušies skraida, lec un sēž kokos, un, vai tu re, bija jau pienācis vakars. Iejozu mājās, pārģērbos un braucu uz centru, lai mestos Muzeju nakts drūzmā.
Pirmais sarakstā bija Barikāžu muzejs, tur tika atklāta rozentāļu izstāde, kurā piedalās arī Jana. Ar viņu un vēl diviem cilvēkiem pasēdējām Vērmanī, pēc tam devos satikt savu ārpusskolas kompāniju. Starp viņiem bija arī mans tēvs un bērnības draugs, kuru man allaž prieks satikt. Kopā bijām septiņi cilvēki. Vēlāk gan daži mīklaini nozuda, taču mēs nospriedām, ka tīri stratēģiski tie ir pieņemami zaudējumi, un devāmies uz priekšu, ieviesdami haosu jebkurā vietā, kur nonācām. Rīgas mākslas telpā mēs uzlikām austiņas un kopā Tūliku padejojām uz viņa tēva kapa Džimija Hendriksa dziesmas pavadībā, kamēr mūsu draugi turpat blakus novērtēja mākslas darbu “Neredzamās pērles”, kas faktiski bija vienkārši ekrāns.
Nonākuši mazākajā “pietelpā” mēs lēkājām pa skanošo interaktīvo mākslas darbu, savukārt nonākuši bērnu zīmēšanas darbnīcā paši radījām mākslas darbus! Es uzzīmēju kādu sievieti un atdevu viņai bildi par piemiņu. Vēl kaut kādā (laikam Mecendorfa) muzejā mēs atkal dejojām, bet Fotogrāfijas muzejā kacinājām dažus tizlus ārzemniekus. Pabijām arī Kino un pat Sporta muzejā. Tad gājām uz Pārdaugavu un, izmetot slaidu loku gar Uzvaras pieminekli, devāmies noparkot savas fiziskās būtības naktsguļai.

Jāpiemin, ka visas trīs dienas man bija labs garastāvoklis un lieli cilvēkmīlestības uzplūdi, kad visa pasaule šķiet skaista un visi cilvēki (vismaz 80%) – labi un mīļi. Man ir patiesi forši draugi. Lai arī lielākā daļa no viņiem ir mazliet skumji un noguruši, viņi tik un tā ir viskrutākie cilvēki, kuru trūkumus es labprāt pieciešu, un viņiem nekas cits neatliek, kā pieciest manējos :] bez viņiem dzīve būtu nelādzīgāka.

Svētdien bija paredzēta vēl viena filmēšana, taču no manis neatkarīgu apstākļu dēļ tā nokanceļojās. Lielāko dienas daļu pavadīju guļot, un jutu kā mana cilvēkmīlestība sāk izplēnēt. Vakarā aizgāju pastaigāties pa tālīnu mežu (kad iet pa sliedēm gar Iļģuciemu), kur beidzot bija miers un klusums. Uzkāpu kādā priedē savu 3 – 4 metru augstumā un atcerējos vecos labos laikus, kad kokos kāpšana bija dienas kārtībā. Pēcāk aizblandījos vēl pa kkādiem neceļiem līdz pat Imantas galējām robežām pamazām iegrimstot arvien drūmākās pārdomās.
Šobrīd cilvēkmīlestība ir noslīdējusi līdz savam ierastajam līmenim, t.i., mērenu nepatiku pret 80% cilvēku, turklāt ik pa brīdim paliek mazliet skumji.
Kamēr es te rakstu, jau piezagusies otrdiena. Šovakar laikam jāiet ciemos pie Jura, cerībā satikt tur kādu nebūt interesantu personu ar ko kopā kulturāli piedzerties.

Jā, un Bovijs.