Nu, tad tā. Rit mana pirmā oficiālā atvaļinājuma priekšpēdējā diena, un šķiet, ka nedēļas laikā ir paspējis notikt tik daudz.. Un tas viss tikai tādēļ, ka biju tur, kur vēlējos, un darīju to, ko vēlējos. Biju pieskatīt Līvas dzīvokli, biju Viļņā, kur nopirku želejkončas un jaunus džinsus, biju ceļojumā ar draugiem uz Līgatni, kur ir nenormāli skaisti (tas skan tik truli, ka ne mazākajā mērā neatspoguļo patiesības spožo gaismu), nedaudz pabiju arī Rīgā - nozibēju visādos medijos.
Pļavā ieskatījos caur mākoņiem spīdošajā saulē un apraudājos no pārpasaulīgas piedošanas izjūtas (divpusējā virzienā: es-pasaule), ēdu pankūkas un citas kūkas, tumsā gāju pa mazo, ciematiņam līdzīgo vietu uz tualeti, sēdēju būdiņā, durvis vaļā, skatījos pāri sētai klusi guļošajā kaimiņu komposta kaudzē un debesīs tikpat klusi guļošajām, dimantmirdzošajām zvaigznēm, un domāju - ko gan vairāk vispār var vēlēties?
Atbraucot uz Rīgu, vienīgā izjūta bija, kā jāuzvāra tēja un jāsaka lielajam spēkam paldies par visu to, ko piedzīvoju. Liekas, manī šajās brīvdienās notika/notiek kaut kāda laimes mandala, kura kā plate griežas uz riņķi un rāda gan savas skumjās, gan skaistās aizkustinoši mūžīgās puses. Transēju dabas un vīrieša mūzikā.

Atvaļinājuma viens no spilgtākajiem hailaitiem, kurš arī raksturo to, kā jutos visas šīs dienas, bija mirklis trešdien ap saulrietu, kad aizgāju koku aizsegā pļavas maliņā pačurāt. Pačurāju, un tad laimīgi apsēdos uz izkaltušā, nopļautā lauka ar pliku dibenu, skatījos apkārt un biju baigi laimīga.

Vēl atvaļinājums nācis, protams, ar kaudzi iekšēju izpausmju. To skaitā, piemēram, tādu, ka gribētos atrast sirdi sildošāku darbu, nevis tādu, kurš no manis izsūc enerģiju un pašapziņu.
Vārdu sakot, aizbrauciet uz laukiem un pavārtieties pļavā, tad redzēsit.