elistersk

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

ļoti gribas uz pirti, vēlams ilgtermiņā un +- Rīgā un regulāri, bet pagaidām tālāk par gribēšanu neesmu tikusi. māte saka, ka tepat kkur netālu esot bijis uzraksts 'pirts' privātmāju rajonā, būs jāiet iečolēt

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

ir tādā dirsā ar pasažieru kultūru sabiedriskajā transportā.

pirmā reize kad saskārtos, ka kaut kas nav labi, bija losandželosā - jā, LA, faking pasadenā.

labi, var nesveicināties ar šoferi iekāpjot un izkāpjot, var neteikt burvju vārdiņu spiežoties cauri autobusam, var laicīgi nespiest izkāpšanas pogas, bet pļeģ, tas ka omes sāk celties no sēdvietas pieturu iepriekš un steberēt uz izeju braucošā transportā, ir totāls marasms


nesaistīti: dievinu visus tos ļaužus, kas joprojām valkā Rīgas Dinamo merchu

sestdien biju īstā pirtī ar meitenēm un tā bija patiešām īpaša sajūta - ar pašas bērniem un pa īsto - plikām, ar karsēšanos, skrubi no vecām tējām (un cidonijām, kas palikušas pēc sukādēm un kokosa eļļu un sāli) un svaigi grieztām pirtsslotām un pēršanos un dzesēšanos dīķī un tēju un skuķiem arī patika un nebaidījās, jo draudzenīte arī gāja

un Staldzenes stāvkrasts šodien ļoti vējains un Ventspilī jau kā parasti - riktīgi forši, tik, ka līst

Pēc visa, ko viņš ir sacījis un darījis, klausīties Kasparu Dimiteru ir diezgan heavy metal, bet šis ir tik lielisks, ka es nevaru un lieku uz repeat. Gustava Frēdinga fantastiski spilgtā ainiņa ar tumšo slāni, Knuta Skujenieka atdzejojums (kaut vai tas moments, kur viņa tekstā dzejoļa varone ir nevis "trakā", bet "aplamā"), un lipīga melodija.

Un vēl man ir jādomā par to, ka dzejoļa varone droši vien ir saistīta ar kādu reālu personu, šīs personas jau sen vairs nav, bet ideja par šo personu ir nemirstīga.

gaidīju, kad pietumsīs, lai varētu braukt plika peldēt Niedrājā. pietumsa, braucu, peldēju un man pašā degungalā nokrita pirmā perseīda.
tūlīt aizlidos svīres.

vakar sajutos beidzot izaugusi liela un tas bija ļoti priecīgi! pirmo reizi mūžā biju uz tusiņu pēc darba (parasti bija otrādāk) un uz to aizbraucu ar mašīnu! pati! noparkojos kkur pie Triangula bastiona un pēc dejām st.Black - ļoti patika - var dejot arī otrajā stāvā pie galdiņiem, skaņa bija ļoti laba, grupai pūlī stāvēja džeks ar planšeti un regulēja skaņu. izdejojos, bet ar beibēm uz Sapņiem un kokteiļiem (pēdējo reizi tur biju kad tas bija vēl Vecrīgā) negāju, jo potītei būtu par daudz un tad caur maķīti (satiku draudzenes bērnu aukli.lol) uz mašīnu un pati pa tumsu braucu mājās un man ļoti patika šitas formāts. Pierre Zero Chardonnay bija ļoti garšīgs, man laikam baltvīnos negaršo.. alkohols :D
redzēju Galvanovski viņa krutajā vāģī un vienu brītiņu pat braucu viņam pa priekšu

TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu.

No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”

ods vīrs saka no otras istabas. man te arī es viņam saku, bet tad ods pazūd, es pasaucu vīru lai iznes garkājtētiņu vai trīsuļodu. un tad viņš ierauga ka man uz krūts ir ods.


UN TAS MAITA MAN IEKODA!!!11 PUPĀ! Pašā areolas maliņā!! Un tagad niez nevis kvadrātcentimetrs, bet jau pusplaukstas izmēra laukums. gulēšu ar gurķa šķēlīti sporta ļifonā. tieši sagriezu vienu kompresēm jo nr.2 pēdā zem pirkstiem dabūja lapseni

reizēm domāju kāpēc dāmas sūdzas par našķošanos un tās neveselīgo ietekmi, ja viņām pašām lūpu krāsa garšo pēc ķiršiem un avenēm.

gatis feeling

Ar vienu aci lasīt Skumjos tropus un ar otru pārlasīt Hiperionu ir kkāda absolūti dīvaina un saderīga pieredze

Jo īpaši šajā laikā

te ir tā, ka tualetei ir divas durvis, un es kakāju ar abām atvērtām.

Brīvība ir, kad tu tāds, kā nu tajā brīdī esi, krokšiem kājās un nojaucies ar putekļiem, aizbrauc uz K Senukai pēc detaļām, un iejūc tur starp raibajiem pārējiem pircējiem.

No instagrama reklāmas: “Roku darināti HISUI naži slīd cauri jebkam - gaļai, dārzeņiem, pat tomātiem. Griez gudrāk. Gatavo ātrāk. Pasūti zemāk.”

vakar no rīta ejot uz mašīnu nokāpu no asfalta zālītē un sačakarēju kāju. naktī gulēju ar slapju lupatu ap potīti un peldamo piepūšamo bruņurupuci starp kājām :D patīkams pārsteigums - Benu aptiekā ortozi varēja uzmērīt pirms pirkšanas, derēja kā uzlieta. vakarā braucām ciemos un es līdz mašīnai gāju ar vecamammas stumjamo rāmi.lol