Man liekas, manu grūtību pamatā ir šī absurdā pārliecība, ka es esmu 'ģeniāla'. Ļoti apkaunojoši to rakstīt. Bet, ja es rūpīgi pārskatu savu domu gaitu, kas notiek tik automātiski, ka būtībā tā vairāk piederas zemapziņai kā apzinātai domai, tad tā vienmēr ir balstīta kaut kādā pārliecībā, ka tas, ko es radītu, būtu ļoti īpašs.

Es to sapratu pirms pāris nedēļām un tā nu kopš šīs apjausmas cenšos sev visu laiku atgādināt par šo galīgi ačgārno skaidrojumu.

Nezinu, pat, kur lai sāk. Katru reizi, kad man ienāk prātā kāda ideja, es iztēlojos, kā visi mani par šīs idejas izpildījumu godinās, rakstīs atzinības un pasniegs balvas kinofestivālos, ka es būšu "household name". Es nezinu, kādēļ man to tik ļoti gribas. Nē nu - tur jau nav nekā grūti saprotama - normāli, ka cilvēkam gribas atzinību.

Problēma, protams, ir tāda, ka ideja manā prātā ir ģeniāla, bet šim ideālajam tēlam nav pilnīgi nekāda sakara ar realitāti, kurā es knapi pār plecu varu pārspļaut. Un es pat ticu, ka es esmu spējīga radīt kaut ko ļoti, ļoti labu. Bet tas prasa daudz prakses, kļūdīšanās, viduvējības. Joprojām atceros, kā kaut kad bērnībā, man būtu varējuši būt kādi 9 gadi, es iztēlojos ļoti skaistu zīmējumu ar smalki uzzīmētu vilku ainavā. Kad es to mēģināju uzzīmēt, man, protams, nesanāca ne tuvu kas līdzīgs fantāzijai. Toreiz es ļoti pārdzīvoju.

Tagad, šķiet, es pat vairs nemēģinu 'uzzīmēt' iztēloto. es vienkārši esmu kļuvusi par tādu gaisa piļu būvētāju, kuru pati necienu.