Ļoti sen neesmu neko rakstījusi... Ir gandrīz tā, it kā es vispār neeksistētu. Vienmēr, kad ievēroju, ka manā telefona galerijā vairāku mēnešu garumā ir tikai pāris rindiņu foto, secinu, ka tas ir bijis īpaši depresīvs laiks. Neko nedaru, nekur neeju, nav spēka par kaut ko interesēties. Tāpat jau kādu pusotru mēnesi tikpat kā neesmu klausījusies mūziku. Nerakstu te. Gandrīz ne ar vienu nesatiekos, ja satiekos, tad nezinu, par ko runāt. Eju gulēt, kad vēl gaišs. Nerūpējos par savu izskatu, staigāju vienā kreklā nemazgājusies vairākas dienas. Vasarā jau tā var - vienā mazā drēbītē staigāt. Uz ezeru gan aiziešu šodien.

Vispār dzīvoju laukos, un par ko gan sūdzēties. Te paliek labāk. Tikai bail par lietām, kuras te pat negribu aprakstīt. Godīgi sakot, vispār nav spēka dzīvot citiem šobrīd. Spēju dzīvot tikai sev - un tā ļoti lēnām, tieši tik nožēlojami, cik augstāk aprakstīju. Bet ar saudzīgumu pret sevi - šobrīd ir tā, var būt savādāk, un būs, kad pienāks laiks. Vai to laiku vajag pasteidzināt, tas ir cits jautājums!