[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
ebeh's LiveJournal:
| Sunday, January 14th, 2024 | |
| 10:39 pm | Atceros, ka man bija tāda maza kladīte kā dienasgrāmata, biju diezgan sīka, kādi 11-12 gadi. Un es tur biju ierakstījusi kaut ko apmēram šādu: "Varbūt cilvēkiem tomēr var būt kaut kas kopīgs," kam nākamajā dienā sekoja "Nekādā gadījumā, tās bija iedomas." Tas bija, kad vardarbīgais patēvs (kuru tā nekad nesaucu, jo man bija pašai savs normāls tētis) garāmejot pateica kādu labvēlīgu komentāru, kad klausījos Placebo "Pierrot the Clown". Šodien klausoties Placebo ir jocīgi atcerēties, ka es kā bērns pat vēl meklēju kādu konekšanu ar to sukas dēlu. P.S. Kad pati ieraudzīju savu pēdējo postu krindžoju, bet laikam jau man tajā pālī likās smieklīgi un svarīgi šeit ierakstīt "Pipelē pirms 5ciem." Jā, dienu pirms Ziemassvētkiem pamatīgi piebuhājos un tas ietekmēja arī svētku vakara gaitu, jo biju pohaina. Bet iedzeršana turpinās, katru vakaru. Ar ko gan tas beigsies. |
| Saturday, December 23rd, 2023 | |
| 4:57 pm | Pipelē pirms 5ciem |
| Tuesday, December 19th, 2023 | |
| 3:48 pm | Kāpēc šopping centrā nav bārs, kurā starp iepirkšanos atpūsties??! |
| Monday, December 11th, 2023 | |
| 11:07 pm | Neatceros, kad pēdējo reizi visu dienu izjutu tādu prieku kā šodien, kad biju nolēmusi piebuhāties Nedēļu staigāju kožu caurumainā bītlenē un bikses krīt nost Naivi ceru, ka varbūt tas izskatās kā heroīna šiks |
| Tuesday, November 14th, 2023 | |
| 5:04 pm | Varbūt tas izklausīsies smieklīgi, bet tieši izlasot novembra Rīgas laika sarunu starp U.T. un A.R. es sajutu sevī kaut kādas dzīvības pazīmes. Pirmkārt, bija patīkami nevis tupīt tizlu seriālu, bet gan lasīt savā veidā apzinātu sarunu, kas ir līdzīga tam, kā man patīk domāt. Un diemžēl sapratu, ka šāda domāšana manī ir atrofējusies līdz ar spēju just dzīvi. Jā, bija patīkami kaut ko sajust sevī sakustamies, bet tam visam klāt ir izmisums, ka tas ir kā spožs piliens depresijas jūrā. Kā blāva atmiņa par to, kas es esmu. Un tā nevarēšana, neziņa par to, kā, sasodīts, izrauties no šīs ķepīgās peļķes, kurā slīkstu. Tie mazie brīži, kad kaut ko sajūtu ir izkaisīti un reti. Un laiks iet uz priekšu, mēneši un gadi. Un es vienmēr turpinu naivi cerēt, ka viss būs labi, un es neatteikšos no šīs cerības - jācer, nekad. Bet šis novembris ir drausmīgs, viss pēdējais pusotrs gads ir bijis drausmīgs, un es neredzu drausmām gala. Sāku iet fizioterapijā lai kaut kā par sevi rūpētos, un bija patīkami iziet no tās un just, kā mani muskuļi ir tonizēti, un es pat šodienu nenogulēju gultā, bet gan lasīju žurnālu uz dīvāna, ķerot tās pāris dienas gaismas stundiņas. Bet, ja aiziešu no darba, kurā tieku nodzīta kā zirgs, tad arī to nevarēšu atļauties. Nesen pāris reizes satiku sen neredzētu draugu, ar kuru mēdzām stundām ilgi tupēt bārā un filozofēt un brīnīties par pasauli, un abas reizes man nebija spēka turēt viņam līdzi. Jutu, ka manas smadzenes jau ir atradušas no šiem procesiem, aizmirsušas, un ka tām pietrūkst resursu, lai varētu tādā līmenī operēt. Nezinu, kāda jēga no šī ieraksta. Rakstu ar cerību, ka tas kaut ko varētu mainīt. Ne jau pats ieraksts, bet gribētos, lai tas ir kā solis rūpēs par sevi, kaut kāda sevis apzināšanās. Es dažreiz domāju, ka nevaru izturēt, un ka lai nebūtu tā jāturpina, vajadzētu sagriezt vēnas, bet tas ir tikai domu līmenī un nevis tāpēc, ka man būtu… nezinu, tāpēc, lai pievērstu citu uzmanību. Lai par mani kāds parūpētos. Un es atceros pēdējo reizi, kad man bija tādas domas, pēc nedēļas izšķīros no bijušā drauga. Bet šoreiz diez vai tas kaut ko mainītu. Es nezinu. Man ir garlaicīgi atkārtoties - bezspēks, vientulība. Ārprāts, kāda vientulība un kāds bezspēks, bezceris, un reāli nespēju tam visam redzēt galu. Un šogad neesmu uz wellbutrin, kas pēdējās divas ziemas mani turēja virs ūdens, vairs nav Latvijā pieejams. Darbā trauksme pirmo reizi sāk ņemt virsroku un kolēģi jau sāk aizrādīt, ka neturu līmeni. Vispār tur nav tā draudzīgākā vide, nedaudz kā armijā vai citā vietā, kur tev jābūt skarbam un bezgala izturīgam. Bet es nezinu, kā izdzīvošu ar uz pusi mazāku algu, kas būtu jebkur citur. Es gribu, lai par mani kāds parūpējas. Man hroniski vajag atpūtu un resursus, lai atpūstos, un tas aizņemtu tik ilgu laiku, ka neredzu, kā tas finansiāli un reāli būtu iespējams. |
| 4:25 pm | Pirms pāris nedēļām rudens plaukumā man bija brīva diena, un beidzot atradu laiku iziet nesteidzīgā pastaigā. Staigāju pa Āgenskalnu, un labi, ka nolēmu iegriezties Meteora parkā. Tajā bija skaisti koki, bet mani īpaši piesaistīja milzīga kļava nedaudz nomaļus. Es apstājos uz celiņa to apskatīt, iegremdēties tās koši dzelteno lapu mirdzumā. Gribējās uz kļavu skatīties ilgi, bet nez kāpēc likās, ka jāiet vien tālāk. Es uzgriezu kļavai muguru un gribēju turpināt pastaigu, bet tas nelikās pareizi. Pagriezos atpakaļ pret kļavu un tā mani vēlreiz apžilbināja. Nolēmu, ka nekur nav jāsteidzas, un uzkāpu uz zālāja, lai pieietu tai tuvāk klāt. Nostājos zem koka un, atzgāzusi galvu, raudzījos uz to visā tā godībā. Gribējās apgulties uz zemes un skatīties, skatīties. Šī kļava it kā luminiscēja no iekšpuses, tā ir mana mīļākā krāsa - silti saulainais dzeltenais. Es stāvēju kādu brīdi, un izjutu kaut ko līdzīgu svētlaimīgai baudai. Bet pienāca brīdis, kad kakla muskuļi liek par sevi manīt un nez kāpēc atkal likās, ka jādodas vien tālāk. Spiedu sevi vēl kādu brīdi nesteigties, un pēc tam vairākkārt atskatīdamās aizgāju pa Nāras ielu uz māju pusi. Neviens cits koks ne tuvu nestāvēja majestātiskās kļavas skaistumam. Tāpat man ir ar lūgšanu - gribās tajā iegrimt kā žilbinošā dzeltenajā, bet tas izdodas tikai uz dažām sekundēm, un tad atkal šķiet, ka kaut kur jāsteidzas. Nespēja uzkavēties ir dziļi sāpīga, jo žilbinošais dzeltenais un lūgšana īstenībā ir svarīgākas par ikdienas darīšanām. |
| Tuesday, October 10th, 2023 | |
| 10:52 pm | Sapratu, ka esmu tik izmisīgi izslāpusi pēc atpūtas, dabas, rehabilitācijas, mākslas un dzīves, ka ir sajūta, ka ilgi neatdzeršos. Un tāpēc arī ir šis pastāvīgais izdeguma stāvoklis. |
| Monday, September 18th, 2023 | |
| 5:04 pm | cīga Nezinu, ko es no tā cīgas galiņa mēģinu izvilkt… |
| Tuesday, September 12th, 2023 | |
| 11:56 am | Šorīt darbā bija pasaules labākā kalvadosa nama degustācija. Sākumā mēģinājām sidru, un tas tik brīnišķīgi smaržoja pēc ābolu ražas, ka nevarēju pārstāt to ostīt. Gandrīz apraudājos, tā gribējās gumijas zābakos stāvēt ābeļdārza vidū un krāmēt ābolus grozos. Nevis murgainajā restorānā izlikties, ka kaut ko saprotu no tā visa. Kāpēc mana dzīve ir tāda…? Tagad, protams, atcerējos cik patīkams ir day drinking, iet pa saulainu ielu vieglā 1998. gada kalvadosa pālī pirms vēl iestājusies pēcpusdiena. Bet nu šis ir izņēmums, tā, protams, dzīvot nevar. Bet pats sliktākais laikam ir tas, ka tikai šajā pālītī, pēc neskaitāmu dienu saspringuma, sajūtu dzīvi, sajūtu kaut ko sevī izkustamies. Un tad šoks un skumjas par to, kādā stāvoklī dzīvoju visu laiku, tikai pastiprinās. |
| Sunday, September 3rd, 2023 | |
| 9:53 pm | Не бойся — это глупо, скоро тьма отступит |
| Saturday, July 22nd, 2023 | |
| 1:28 pm | jūlijs 2023 Ja kas, kopš pēdējā ieraksta man iet daudz labāk. Aizgāju kalpot restorānā, kas vienmēr ir pārbāzts un arī par naudu vairs nav jāuztraucas. Mēģinu pieņemt to, cik vēl jūtīgāka, atvērtāka un ievainojamāka ir palikusi mana sirds. Cenšos par to domāt un runāt bez ņirgāšanās pieskaņas. Esmu palikusi ārkārtīgi sentimentāla un pieķērusies dabai. Raudu par mežu, par ezeru, par jūru, par mūsu vasarnīcu kooperatīvu un bērniem, kas spēlē savas spēles, par deviņdesmitgadīgo kaimiņu tantiņu, kas lēnām, lēnām iet uz sestdienas tirdziņu, raudu arī par sestdienas tirdziņu, par upes ieteku jūrā, par pelašķu pušķi un zemenēm, ko mamma ar draugu man uzdāvināja dzimšanas dienā. Sēžu vilcienā uz Rīgu un nevaru beigt raudāt, tas viss man ir tik dārgs un mīļš, asaras nepielūdzami rit pār vaigiem, un nepaņēmu līdzi kosmētiku, ar ko atjaunot seju pirms maiņas, bet ko nu vairs. Draugs saka, ka tas ir labi, ka mana dvēsele dziedējas, ja esmu tik jūtīga. Bet neesmu pieradusi, visu laiku liekas, ka tas dārgais izslīdēs caur pirkstiem un būs zaudēts. Bet viss jau ir tepat, mežs, ezers un jūra stāv, bērni skrien un tantiņa katru rītu un vakaru skaļi klausās Latvijas radio, pelašķi žāvējas uz kamīna. Ja Tu šo lasi, un Tev ir kādi mierinoši, ceļu rādoši vārdi, ar ko dalīties, uzraksti, lūdzu, man tie tā noderētu tagad. Nesen izlasīju Raimonda Platača grāmatu par nonullēšanos. Un ja gribētu, varētu ciniski to pakritizēt, bet negribu, un man liekas, ka tā grāmata ir patiesa. Un “es esmu mīlestība” arī ir tā īstā patiesība, un tā nu es soļoju pa klusā centra bruģi uz restorānu, un saku sev “es esmu mīlestība”, pat ja tajā brīdī nejūtu to tik caurcaurēm kā Raimonds Platacis grāmatā, un saku sev, ka es savā sirdī nesu savas ģimenes spēku, mammas pelašķus un drauga mīļās acis. |
| Friday, July 7th, 2023 | |
| 11:26 am | Stundu pirms darba intervijas skatos vecas fotogrāfijas, gremdējos pagātnē, klausos emocionālu mūziku un raudu. Wtf ebeh… |
| Wednesday, June 21st, 2023 | |
| 1:59 pm | Ļoti sen neesmu neko rakstījusi... Ir gandrīz tā, it kā es vispār neeksistētu. Vienmēr, kad ievēroju, ka manā telefona galerijā vairāku mēnešu garumā ir tikai pāris rindiņu foto, secinu, ka tas ir bijis īpaši depresīvs laiks. Neko nedaru, nekur neeju, nav spēka par kaut ko interesēties. Tāpat jau kādu pusotru mēnesi tikpat kā neesmu klausījusies mūziku. Nerakstu te. Gandrīz ne ar vienu nesatiekos, ja satiekos, tad nezinu, par ko runāt. Eju gulēt, kad vēl gaišs. Nerūpējos par savu izskatu, staigāju vienā kreklā nemazgājusies vairākas dienas. Vasarā jau tā var - vienā mazā drēbītē staigāt. Uz ezeru gan aiziešu šodien. Vispār dzīvoju laukos, un par ko gan sūdzēties. Te paliek labāk. Tikai bail par lietām, kuras te pat negribu aprakstīt. Godīgi sakot, vispār nav spēka dzīvot citiem šobrīd. Spēju dzīvot tikai sev - un tā ļoti lēnām, tieši tik nožēlojami, cik augstāk aprakstīju. Bet ar saudzīgumu pret sevi - šobrīd ir tā, var būt savādāk, un būs, kad pienāks laiks. Vai to laiku vajag pasteidzināt, tas ir cits jautājums! |
| Friday, May 12th, 2023 | |
| 11:01 am | Ap manu māju ir neskaitāmi koki, bet nekad nevienā no tiem neesmu ievērojusi nevienu ligzdiņu. Putnu gan netrūkst. |
| Tuesday, May 9th, 2023 | |
| 8:16 pm | He is losing his mind as we speak. |
| 8:11 pm | cigaretes dūmi savijas manā priekšā kā marmors |
| Tuesday, April 25th, 2023 | |
| 9:24 am | Nolēmu atvērt kontu, kurā man MUN tiesu noskaita uzreiz, lai man nav ar katru ienākošo maksājumu kārdinājums nodzīvot nodokļus un tad ceturkšņa beigās brīnīties, kur lai dabū naudu to nomaksai. To var izdarīt tikai Industra bank. Bļāviens, es jutos tā kā kaut kādā trešajā pasaules valstī. Nav nekādas nomierinošas ambient mūzikas, pa visu filiāli varēja dzirdēt, kādēļ esmu atnākusi. Pēc tam, kad tantei pateicu, mani aizveda uz citu kabinetu,kur pie lēta dižskābārža imitācijas galda, kas pie tam istabas vidū bija nolikts šķībi, darbojās jauns puisis. Nu vismaz viņam bija kaut kāds liels rokas pulkstenis. Telpā pat vēl nebija ieslēgta gaisma un viņš izgāja kaut ko ātri paņemt ārpus telpas. Es sēdēju un skatījos uz papīru kaudzi, kas bija nomesta uz zemās palodzes, jo telpā nebija neviena plaukta. Stūrī bija neliels seifs, kurš tikai izmantots arī kā galdiņš, uz kura stāvēja paplāte ar glāzēm un vēl kaut kādi papīri. Es nespēju izturēt to, ka galds ir šķībi novietots, pie tam to ļoti labi varēja redzēt attiecībā pret flīzēm. Ar vienu roku satvēru kāju un pagrūdu galdu kaut cik adekvātā lenķī. Tad es jutos labāk. Kopumā es jutos tā kā kaut kādā gta bankā. Biju pietiekami prātīga, lai pajautātu, vai ir kāda administrēšanas maksa, un tā kā tā ir 5eur, es vienkārši piecēlos un aizgāju. |
| Thursday, April 20th, 2023 | |
| 4:23 pm | Fū, šonedēļ pateicu abos darbos, ka eju vasarā projām, un likās, ka no tā vajadzētu palikt vieglāk - uz vienu dienu. Bet pēc tam jādīlo ar realitāti, ka vēl jānostrādā 2.5 mēneši. Bet vismaz jūtu, ka šī bija pareizā izvēle, jo man ir tā apriebies viss šis. Abu priekšnieku darba stils. Viena ir visburtiskākajā iedomājamā ziņā pielīmēta telefonam, visa šitā "esmu šogad tik daudz sasniegusi" fasāde slēpj izmocītu sievieti, kam nekad nav laika saviem bērniem. Es strādāju pie viņas kopš oktobra un mums varbūt ir bijušas 3 cilvēcīgas 15min sarunas, jo viņai nekad nav laika un vienmēr ir pārstrādājusies. Un otrs, kurš nekad neko neatcerās, kā rezultātā man ir nepārtraukti jārisina problēmas, ko rada viņa aizmāršība. Reāli, ko es būšu šajā gadā iemācījusies - kā es nekad mūžā negribu dzīvot, strādāt, un kas mani tiešām, tiešām neinteresē. Šī nedēļa reāli sūkā. Vienā darbā man jāsarunā darbinieki projektam, man ar to nav nekādas pieredzes, bet priekšniekam nav tam laika apparently un I have to wing it. Jāsarunā - ka viņi mums apsola, ka strādās, bet mēs neko neapsolam, jo gribam 3 variantus katrai pozīcijai. Vienkārši lieliski. Otrā darbā ir konference, kurā viss, ko es šodien 5h laikā izdarīju bija - 2x atnesu ūdeni priekšniecei, aizgāju nopirkt viņai pretsāpju zāles, izliku kaudzīti bukletu un ar vismilzīgāko piespiešanos gāju aicināt random cilvēkus nākt uz uzrunu mūsu administrētajā zālē. Rītdien būs divas praktikantes, kam tas būs jādara, es jau tagad gribu viņu vietā nomirt. I. H.A.T.E. I.T. H.E.R.E. Vēl būšu iemācījusies darīt lietas ar vismilzīgāko piespiešanos. Man visvairāk riebjas, kad darbā vispār nav, ko iesākt un esmu iesprūdusi. Vakardienu pavadīju lasot darba čatu, bet neviens man darāmo tā arī neiedeva, ja kaut ko prasīju, kopumā ignorēja. Ja kas, man par šo maksā par stundām, tā kā par šito sēdēšanu uz rokām vienalga prasīšu naudu. Jo viņai liekas normāli uzrakstīt deviņos vakarā vai pēdējā brīdī pateikt, ka uz rītdienu jāuzraksta fb post. Ienīstu rakstīt fb post, it īpaši par tēmu, par ko man ir pilnīgi pajāt. Šī visa diena man atgādina darbu, kas man bija - vispār tieši pirms gada! -, kad strādāju par kovid koordinatori vienā filmā. Visu dienu jāstāv un jāskatās, lai cilvēki velk maskas, bet tikai playback teltī, jo kovids jau bija pietiekami beidzies, lai neviens negaidītu, ka tās kāds vilks filmējot ārā. Visbezjēdzīgākais darbs pasaulē. Pie tam, man bija jāvadās pēc pamatīga protokola, pēc kura rekvizitorei jāvalkā gumijas cimdi, jāpasniedz katrs rekvizīts plastmasas maisiņā un starp katru teiku jādezinficē, ja aktieris to atdod atpakaļ. To, protams, neviens nedarīja, bet es centos darīt savu darbu un piesējos viņai, ka viņa aiztiek savu seju ar cimdoto roku - lai pārvelk cimdus. Viņa mani tā ienīda. Bet ne jau es to izdomāju. Maksāja gan labi, 70 eur dienā uz rokas par neko. Nu jā, bet mums vēl bij jāpaliek Cinevillā, labi, ka man bija savs numuriņš - pateicoties ierobežojumiem - tur es vismaz varēju pēc maiņas viena pati 3h skatīties seriālu un beigās atkratījos no dienu garās panikas lēkmes, ko man izraisīja bezjēdzīgie darba pienākumi. |
| Monday, April 17th, 2023 | |
| 11:30 am | Dzeru trešo kafiju, vēders ir vienkārši iznīcināts, bet kaut kā apsisties vajag. Priekšniece uztaisīja mega-stresu nedēļas beigās un vēl weekend (ienīstu), bet tagad sēžu bez darba un rakstu cibā, lai izvairītos no pāris nejēdzīgajiem pienākumiem, kas būtu jāizdara. Jāuzraksta viesnīcai uz info mail par konferenču telpām, ienīstu rakstīt uz info mail... Jāuzraksta praktikantei, ka viņa nemāk lasīt angliski un neko nerubī, un lai beidz lietot AI savu bezjēdzīgo savārstījumu sacerēšanai kas tikai tērē manu laiku ar savu bezjēdzīgumu - pieklājīgi, tāpēc arī neesmu jau nedēļu saņēmusies to izdarīt. Nabaga praktikante, mūsu org uztver praktikantus kā lēto darbaspēku bet irl viņi tikai tērē manu laiku un reāli mums nevajadzētu viņus ņemt. Šodien ir divas grūtas sarunas, kuras visu laiku cenšos saņemties veikt, kafija gan jau nepalīdz, bet varbūt ja būs pietiekami izmainīts prāta stāvoklis, varēšu saņemties abos darbos iesniegt atlūgumu. Bļāviens, es esmu tik bitter, pašai kauns! |
| Thursday, April 13th, 2023 | |
| 2:54 pm | Dažreiz uznāk tādi nepārvarami flashbacks, piemēram, es katru nedēļu domāju par grāmatu "Vējš Vītolos". Ļoti bieži iedomājos un pārņem noteikta veida sajūta. Ka vienkārši gribētu būt Kurmītis Vējā Vītolos. Bet šo grāmatu es pat nesen pārlasīju, nezinu, ko vēl iesākt. Vēl laikam ir otrā daļa, bet tā ir par Krupi, un Krupis man tā ne pārāk. |