Šorīt darbā bija pasaules labākā kalvadosa nama degustācija. Sākumā mēģinājām sidru, un tas tik brīnišķīgi smaržoja pēc ābolu ražas, ka nevarēju pārstāt to ostīt. Gandrīz apraudājos, tā gribējās gumijas zābakos stāvēt ābeļdārza vidū un krāmēt ābolus grozos. Nevis murgainajā restorānā izlikties, ka kaut ko saprotu no tā visa. Kāpēc mana dzīve ir tāda…? Tagad, protams, atcerējos cik patīkams ir day drinking, iet pa saulainu ielu vieglā 1998. gada kalvadosa pālī pirms vēl iestājusies pēcpusdiena. Bet nu šis ir izņēmums, tā, protams, dzīvot nevar.
Bet pats sliktākais laikam ir tas, ka tikai šajā pālītī, pēc neskaitāmu dienu saspringuma, sajūtu dzīvi, sajūtu kaut ko sevī izkustamies. Un tad šoks un skumjas par to, kādā stāvoklī dzīvoju visu laiku, tikai pastiprinās.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: