Fū, šonedēļ pateicu abos darbos, ka eju vasarā projām, un likās, ka no tā vajadzētu palikt vieglāk - uz vienu dienu. Bet pēc tam jādīlo ar realitāti, ka vēl jānostrādā 2.5 mēneši. Bet vismaz jūtu, ka šī bija pareizā izvēle, jo man ir tā apriebies viss šis. Abu priekšnieku darba stils. Viena ir visburtiskākajā iedomājamā ziņā pielīmēta telefonam, visa šitā "esmu šogad tik daudz sasniegusi" fasāde slēpj izmocītu sievieti, kam nekad nav laika saviem bērniem. Es strādāju pie viņas kopš oktobra un mums varbūt ir bijušas 3 cilvēcīgas 15min sarunas, jo viņai nekad nav laika un vienmēr ir pārstrādājusies. Un otrs, kurš nekad neko neatcerās, kā rezultātā man ir nepārtraukti jārisina problēmas, ko rada viņa aizmāršība. Reāli, ko es būšu šajā gadā iemācījusies - kā es nekad mūžā negribu dzīvot, strādāt, un kas mani tiešām, tiešām neinteresē.
Šī nedēļa reāli sūkā. Vienā darbā man jāsarunā darbinieki projektam, man ar to nav nekādas pieredzes, bet priekšniekam nav tam laika apparently un I have to wing it. Jāsarunā - ka viņi mums apsola, ka strādās, bet mēs neko neapsolam, jo gribam 3 variantus katrai pozīcijai. Vienkārši lieliski.
Otrā darbā ir konference, kurā viss, ko es šodien 5h laikā izdarīju bija - 2x atnesu ūdeni priekšniecei, aizgāju nopirkt viņai pretsāpju zāles, izliku kaudzīti bukletu un ar vismilzīgāko piespiešanos gāju aicināt random cilvēkus nākt uz uzrunu mūsu administrētajā zālē. Rītdien būs divas praktikantes, kam tas būs jādara, es jau tagad gribu viņu vietā nomirt. I. H.A.T.E. I.T. H.E.R.E. Vēl būšu iemācījusies darīt lietas ar vismilzīgāko piespiešanos. Man visvairāk riebjas, kad darbā vispār nav, ko iesākt un esmu iesprūdusi.
Vakardienu pavadīju lasot darba čatu, bet neviens man darāmo tā arī neiedeva, ja kaut ko prasīju, kopumā ignorēja. Ja kas, man par šo maksā par stundām, tā kā par šito sēdēšanu uz rokām vienalga prasīšu naudu. Jo viņai liekas normāli uzrakstīt deviņos vakarā vai pēdējā brīdī pateikt, ka uz rītdienu jāuzraksta fb post. Ienīstu rakstīt fb post, it īpaši par tēmu, par ko man ir pilnīgi pajāt.
Šī visa diena man atgādina darbu, kas man bija - vispār tieši pirms gada! -, kad strādāju par kovid koordinatori vienā filmā. Visu dienu jāstāv un jāskatās, lai cilvēki velk maskas, bet tikai playback teltī, jo kovids jau bija pietiekami beidzies, lai neviens negaidītu, ka tās kāds vilks filmējot ārā. Visbezjēdzīgākais darbs pasaulē. Pie tam, man bija jāvadās pēc pamatīga protokola, pēc kura rekvizitorei jāvalkā gumijas cimdi, jāpasniedz katrs rekvizīts plastmasas maisiņā un starp katru teiku jādezinficē, ja aktieris to atdod atpakaļ. To, protams, neviens nedarīja, bet es centos darīt savu darbu un piesējos viņai, ka viņa aiztiek savu seju ar cimdoto roku - lai pārvelk cimdus. Viņa mani tā ienīda. Bet ne jau es to izdomāju. Maksāja gan labi, 70 eur dienā uz rokas par neko.
Nu jā, bet mums vēl bij jāpaliek Cinevillā, labi, ka man bija savs numuriņš - pateicoties ierobežojumiem - tur es vismaz varēju pēc maiņas viena pati 3h skatīties seriālu un beigās atkratījos no dienu garās panikas lēkmes, ko man izraisīja bezjēdzīgie darba pienākumi.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: