Varbūt tas izklausīsies smieklīgi, bet tieši izlasot novembra Rīgas laika sarunu starp U.T. un A.R. es sajutu sevī kaut kādas dzīvības pazīmes. Pirmkārt, bija patīkami nevis tupīt tizlu seriālu, bet gan lasīt savā veidā apzinātu sarunu, kas ir līdzīga tam, kā man patīk domāt. Un diemžēl sapratu, ka šāda domāšana manī ir atrofējusies līdz ar spēju just dzīvi. Jā, bija patīkami kaut ko sajust sevī sakustamies, bet tam visam klāt ir izmisums, ka tas ir kā spožs piliens depresijas jūrā. Kā blāva atmiņa par to, kas es esmu. Un tā nevarēšana, neziņa par to, kā, sasodīts, izrauties no šīs ķepīgās peļķes, kurā slīkstu. Tie mazie brīži, kad kaut ko sajūtu ir izkaisīti un reti. Un laiks iet uz priekšu, mēneši un gadi. Un es vienmēr turpinu naivi cerēt, ka viss būs labi, un es neatteikšos no šīs cerības - jācer, nekad. Bet šis novembris ir drausmīgs, viss pēdējais pusotrs gads ir bijis drausmīgs, un es neredzu drausmām gala. Sāku iet fizioterapijā lai kaut kā par sevi rūpētos, un bija patīkami iziet no tās un just, kā mani muskuļi ir tonizēti, un es pat šodienu nenogulēju gultā, bet gan lasīju žurnālu uz dīvāna, ķerot tās pāris dienas gaismas stundiņas. Bet, ja aiziešu no darba, kurā tieku nodzīta kā zirgs, tad arī to nevarēšu atļauties. Nesen pāris reizes satiku sen neredzētu draugu, ar kuru mēdzām stundām ilgi tupēt bārā un filozofēt un brīnīties par pasauli, un abas reizes man nebija spēka turēt viņam līdzi. Jutu, ka manas smadzenes jau ir atradušas no šiem procesiem, aizmirsušas, un ka tām pietrūkst resursu, lai varētu tādā līmenī operēt. Nezinu, kāda jēga no šī ieraksta. Rakstu ar cerību, ka tas kaut ko varētu mainīt. Ne jau pats ieraksts, bet gribētos, lai tas ir kā solis rūpēs par sevi, kaut kāda sevis apzināšanās. Es dažreiz domāju, ka nevaru izturēt, un ka lai nebūtu tā jāturpina, vajadzētu sagriezt vēnas, bet tas ir tikai domu līmenī un nevis tāpēc, ka man būtu… nezinu, tāpēc, lai pievērstu citu uzmanību. Lai par mani kāds parūpētos. Un es atceros pēdējo reizi, kad man bija tādas domas, pēc nedēļas izšķīros no bijušā drauga. Bet šoreiz diez vai tas kaut ko mainītu. Es nezinu.

Man ir garlaicīgi atkārtoties - bezspēks, vientulība. Ārprāts, kāda vientulība un kāds bezspēks, bezceris, un reāli nespēju tam visam redzēt galu. Un šogad neesmu uz wellbutrin, kas pēdējās divas ziemas mani turēja virs ūdens, vairs nav Latvijā pieejams. Darbā trauksme pirmo reizi sāk ņemt virsroku un kolēģi jau sāk aizrādīt, ka neturu līmeni. Vispār tur nav tā draudzīgākā vide, nedaudz kā armijā vai citā vietā, kur tev jābūt skarbam un bezgala izturīgam. Bet es nezinu, kā izdzīvošu ar uz pusi mazāku algu, kas būtu jebkur citur. Es gribu, lai par mani kāds parūpējas. Man hroniski vajag atpūtu un resursus, lai atpūstos, un tas aizņemtu tik ilgu laiku, ka neredzu, kā tas finansiāli un reāli būtu iespējams.