Pirms pāris nedēļām rudens plaukumā man bija brīva diena, un beidzot atradu laiku iziet nesteidzīgā pastaigā. Staigāju pa Āgenskalnu, un labi, ka nolēmu iegriezties Meteora parkā. Tajā bija skaisti koki, bet mani īpaši piesaistīja milzīga kļava nedaudz nomaļus. Es apstājos uz celiņa to apskatīt, iegremdēties tās koši dzelteno lapu mirdzumā. Gribējās uz kļavu skatīties ilgi, bet nez kāpēc likās, ka jāiet vien tālāk. Es uzgriezu kļavai muguru un gribēju turpināt pastaigu, bet tas nelikās pareizi. Pagriezos atpakaļ pret kļavu un tā mani vēlreiz apžilbināja. Nolēmu, ka nekur nav jāsteidzas, un uzkāpu uz zālāja, lai pieietu tai tuvāk klāt. Nostājos zem koka un, atzgāzusi galvu, raudzījos uz to visā tā godībā. Gribējās apgulties uz zemes un skatīties, skatīties. Šī kļava it kā luminiscēja no iekšpuses, tā ir mana mīļākā krāsa - silti saulainais dzeltenais. Es stāvēju kādu brīdi, un izjutu kaut ko līdzīgu svētlaimīgai baudai. Bet pienāca brīdis, kad kakla muskuļi liek par sevi manīt un nez kāpēc atkal likās, ka jādodas vien tālāk. Spiedu sevi vēl kādu brīdi nesteigties, un pēc tam vairākkārt atskatīdamās aizgāju pa Nāras ielu uz māju pusi. Neviens cits koks ne tuvu nestāvēja majestātiskās kļavas skaistumam. Tāpat man ir ar lūgšanu - gribās tajā iegrimt kā žilbinošā dzeltenajā, bet tas izdodas tikai uz dažām sekundēm, un tad atkal šķiet, ka kaut kur jāsteidzas. Nespēja uzkavēties ir dziļi sāpīga, jo žilbinošais dzeltenais un lūgšana īstenībā ir svarīgākas par ikdienas darīšanām.