jūlijs 2023
Ja kas, kopš pēdējā ieraksta man iet daudz labāk. Aizgāju kalpot restorānā, kas vienmēr ir pārbāzts un arī par naudu vairs nav jāuztraucas.

Mēģinu pieņemt to, cik vēl jūtīgāka, atvērtāka un ievainojamāka ir palikusi mana sirds. Cenšos par to domāt un runāt bez ņirgāšanās pieskaņas. Esmu palikusi ārkārtīgi sentimentāla un pieķērusies dabai. Raudu par mežu, par ezeru, par jūru, par mūsu vasarnīcu kooperatīvu un bērniem, kas spēlē savas spēles, par deviņdesmitgadīgo kaimiņu tantiņu, kas lēnām, lēnām iet uz sestdienas tirdziņu, raudu arī par sestdienas tirdziņu, par upes ieteku jūrā, par pelašķu pušķi un zemenēm, ko mamma ar draugu man uzdāvināja dzimšanas dienā. Sēžu vilcienā uz Rīgu un nevaru beigt raudāt, tas viss man ir tik dārgs un mīļš, asaras nepielūdzami rit pār vaigiem, un nepaņēmu līdzi kosmētiku, ar ko atjaunot seju pirms maiņas, bet ko nu vairs. Draugs saka, ka tas ir labi, ka mana dvēsele dziedējas, ja esmu tik jūtīga. Bet neesmu pieradusi, visu laiku liekas, ka tas dārgais izslīdēs caur pirkstiem un būs zaudēts. Bet viss jau ir tepat, mežs, ezers un jūra stāv, bērni skrien un tantiņa katru rītu un vakaru skaļi klausās Latvijas radio, pelašķi žāvējas uz kamīna. Ja Tu šo lasi, un Tev ir kādi mierinoši, ceļu rādoši vārdi, ar ko dalīties, uzraksti, lūdzu, man tie tā noderētu tagad.

Nesen izlasīju Raimonda Platača grāmatu par nonullēšanos. Un ja gribētu, varētu ciniski to pakritizēt, bet negribu, un man liekas, ka tā grāmata ir patiesa. Un “es esmu mīlestība” arī ir tā īstā patiesība, un tā nu es soļoju pa klusā centra bruģi uz restorānu, un saku sev “es esmu mīlestība”, pat ja tajā brīdī nejūtu to tik caurcaurēm kā Raimonds Platacis grāmatā, un saku sev, ka es savā sirdī nesu savas ģimenes spēku, mammas pelašķus un drauga mīļās acis.