dzelve

pēdējā laikā mana ciba ir tikai par gadalaiku un laikapstākļu ietekmi uz manu psihi (laikam nekas interesantāks manā dzīvē pašlaik nenotiek), bet.
iedomājos, kāda sajūta ir pavasara vakarā, kad pēdējie saules stari vēl kavējas uz sētām un jumtiem, kad uzpūš vējš un sāk kļūt vēsi, taču tas ir patīkami atbrīvojoši, un šķiet, ka beidzot var ieelpot līdz galam. kad daba it kā gatavojas naktij un klusumam, tomēr nekad neizmieg, vismaz līdz kādas vēla rudens dienas saltajam mijkrēslim. un es (ne pārāk nepacietīgi, bet tomēr) gaidu to pavasara vakaru.

esmu pateicīga, ka man tikusi piešķirta šī mazā ziema. klusi spīgojoša, dzestra skaidrība.

domu baznīca

šo rītu krietni uzlaboja tvnet raksts par baismīgo jēru (x)

meteoroloģiskie pareģojumi vēsta, ka ziemas tiešām nebūs nemaz. un pavasaris būs agrs un silts. un man ir skumji

parasti sevišķi neiedziļinos astroloģijā un citās kosmiskās kopsakarībās, bet šorīt fb atgādināja, ka šajā dienā dzimuši divi cilvēki, ar kuriem man ir/savulaik bija ciešs un patiess kontakts. un ir vēl divi ūdensvīri, par kuru esamību manā dzīvē ļoti priecājos. tāpat rudens mēnešos, īpaši oktobrī, ir dzimšanas dienas aizdomīgi daudziem radiem un draugiem. tāpēc ticu, ka tur kaut kas ir, bet zinu, ka tas nav tik vienkārši. savulaik to visu uzstājīgi noliedzu, jo mamma, kura reizēm ar tādām lietām par daudz aizraujas, bija pārliecināta, ka audzina "mazu lauviņu", bet es, lasot, kādām jābūt lauvām, neredzēju ne mazāko līdzību ar savu raksturu. viens no šeit netieši pieminētajiem cilvēkiem reiz uz manu "es ķipa esmu lauva" atbildēja vienkārši "nē", un viņai bija pilnīga taisnība. ar laiku tomēr sapratu, ka ļoti precīzi atbilstu vēzim, kura laiks beidzas tikai dažas dienas pirms manas dzimšanas dienas. tikko vienā interneta lapelē izlasīju, ka mēs esot "mēness pavalstnieki". cik jauki un patiesi.

dažreiz pilnīgi rodas tāda sajūta, ka es arī esmu tikusi pie dzīves. mēneša beigās būs jāraksta atskaite, lai neaizmirstu, kur esmu bijusi un ko sadarījusi

atzīšos, ka pietrūkst sniega, salto, skaidro rītu un spilgto saullēktu, tomēr tagad ārā principā ir rudens, un rudens ir mans mīļākais gadalaiks. ar visu miglu, nejauko lietu un mūžīgo tumsu. un tieši tāpēc arī man tagad nav ierastās pēcsvētku nomāktības, kas vienmēr iestājas janvārī. taču paradoksālā kārtā jo vairāk domāju par sniedziņu, jo vairāk to gribas. tas laikam tāpēc, ka rodas disbalanss, ja neizpildās parastais gadalaiku cikls. šī iemesla dēļ domāju, ka nekad nevarētu dzīvot siltajās zemēs, jo manas smadzenes nevarētu pieņemt faktu, ka nepaliks auksts. jeb, kā teikts vienā neaizmirstamā dziesmā: "man neder tas, ka lietus reti līst!"

šobrīd ir tāds neliels stagnācijas posms, un kopumā neesmu īpaši dzīvespriecīga, bet tas nav uz ilgu laiku. tik traki droši vien nemaz nav, toties es māku ātri sev iestāstīt, ka tērēju laiku un neko vērtīgu neiegūstu. šogad notiks lielas lietas (jaunas studijas! cerams, ka jauns darbs & jauna dzīvesvieta), un, kaut arī pārmaiņas mani mazliet (vai ļoti) biedē, domas par tām rada priecīgu satraukumu. īpaši studēšana, lai gan nestudēju tikai pusgadu. ticību tam, ka viss varētu būt ok, pastiprina fakts, ka šogad ir mans, žurkas, gads. tās varbūt ir muļķības, bet, ja no šīs pārliecības rodas kaut kāds placebo efekts, so be it. uz daudz ko vajadzēs sevi piespiest, bet tad, kad es tā daru, beigās esmu sev ļoti pateicīga. pārredzamajā nākotnē taisos sevi piespiest arī uz citām lietām, piemēram, pieteikties uz erasmusu, ko bakalauros neizdarīju. ar katru dienu jūtos mazliet pieaugušāka un mazliet normālāka (šo jēdzienu izprotot pozitīvā nozīmē). :)

"nevaru šobrīd runāt. esmu muzejā. vai teātrī. kā jums labāk patīk."

just my luck. protams, ka tai kolēģei, ar kuru antisociālā es (ne īsti, bet citiem tā laikam liekas) visvairāk sadraudzējās, dažādu iemeslu dēļ bija jāiet prom. tikai vēl viens apstāklis, kura dēļ gribas arī pašai ātrāk no šejienes taisīties ka tieku. toties mēs sarunājām, ka staigāsim pa humpalām un hipsterkrogiem. un es ticu gaišajai nākotnei.

ķermenis neparasti smags, kā piebērts ar smiltīm. šodien laikam tā īsti nemaz nepamodīšos, bet turpināšu grimt neskaidrajā, siltajā pustumsā. it kā jau biju no tā atradinājusies, bet pēdējā laika dvēseles stāvoklis prasa aizdedzināt cigareti katrreiz, kad izeju ārā, ietīties vēl dziļāk zilos dūmos.

"cienījamie apmeklētāji! kaut vai metieties ārā pa logu (tas mums klaji vienalga), tikai lūdzu, atbrīvojiet reiz šīs telpas no savas uzmācīgās klātbūtnes!"

kad ir tumšs, es mīlu katru necilo un aizmirsto pagalmu šajā pilsētā

esmu sadomājusies, ka man uz ziemassvētkiem vajag fočiku, bet, būsim reāli, vai pasaulei vajag vēl vienu wannabe fotogrāfu? nemaz nepalīdz tas, ka vakar atradu ideālo variantu savām vajadzībām, bet, kaut arī viņš salīdzinoši nav tik dārgs, nezinu, vai varu attaisnot tādu tērešanos, arī ja daļu piemet sencīši. :// vienīgais, kas mani pārliecina, ka vajag, ir tas, ka es zinu, ko un kā es gribu fočēt, nevis vienkārši "taisīšu smukas bildītes". un tas varētu būt labs ilgtermiņa ieguldījums

iedzeriet apātijas tabletīti

viena lieta, ar ko diezgan lepojos, ir tas, ka savas pseido-vēsturnieces zināšanas/skilus esmu izmantojusi dzimtas koka pētniecībai. nesen nošokējos par faktu, ka par to sāku interesēties un info pierakstīt jau 12 gadu vecumā, kaut gan neatceros, ka man tajā laikā būtu bijusi jebkāda interese par vēsturi. toreiz es, protams, neko daudz neizpētīju; pie lielākiem atklājumiem nonācu tikai pēdējo gadu laikā. visnozīmīgākais ir tas, ka apgāzu ģimenes mītu par to, ka omes senči jau sen esot dzīvojuši Rīgā un tas, no kurienes viņi uz turieni pārcēlušies, vairs neesot zināms. brīnos, kā tādi mīti var rasties un tik cieši nostiprināties apziņā, jo runa ir par salīdzinoši neseniem laikiem, bet vārdu sakot, es atradu, no kurienes viņi ir un varēju to pierādīt ar visām dzimšanas apliecībām u.tml. un šajā atzarā visticamāk varēšu aizpētīties tālāk, jo dokumenti par to rajonu ir saglābājušies arī no senākiem laikiem. un par to man arī ir vislielākā interese - par sieviešu līniju. pagādām esmu apstājusies pie savas vecvecvecvecmāmiņas, kurai nezinu meitas uzvārdu, bet nu, jārok tik tālāk. ja tā padomā, tas ir smieklīgi, ka mammas radus varu pētīt caurām naktīm, bet par tēva dzimtu kaut ko esmu skatījusies tikai tā, pieklājības pēc.
nesen bija ar šo visu saistīts notikums - svecīšu vakarā pirmoreiz aizgājām pie vecvecvecmāmiņas brāļa, kurš krita 1919. gada 10. novembrī un guļ Brāļu kapos. tas it kā visiem bija zināms arī iepriekš, bet mamma tur nekad netika vesta, un es arī tur biju bijusi tikai uz brīdi kaut kādā skolas pasākumā. tas bija sirreāli izlasīt viņa vārdu uz tās plāksnītes un apzināties, ka ir pagājuši simts gadi(!). nemaz nerunāšu par to, kādu iespaidu uz mani atstāja viss tas komplekss kopumā.
nezinu, kā ir citiem, bet man šāda skaidrāka izpratne par savu izcelsmi liek justies daudz labāk nekā iepriekš. vienmēr atceros, kā mums baltu etnoģenēzes lekcijā jautāja, no kura novada mēs vai mūsu senči esam nākuši, un lielākā daļa, mani ieskaitot, bija nepārliecināta par savu atbildi. man tā sajūta ļoti nepatika, un tā arī motivēja pētīt tālāk. tagad zinu, ka esmu zemgaliete ar lielāku vai mazāku Vidzemes piešprici. nezinu, vai tas ir kaut kāds placebo efekts, bet man tiešām ļoti patīk aizbraukt un pakavēties tajā vietā, kur kādreiz stāvēja manas ģimenes mājas ar ārkārtīgi atbilstošu nosaukumu - "Senči".

bāc, kā es gribētu nejust skaudību, kad citiem iet labāk nekā man. tas neiederas manā "es esmu tik morāli pareiza un iekšēji laba" naratīvā. tad, kad man pašai iet ok (un man pat nevajag daudz, lai būtu ok), man nav ar to jācīnās, bet tagad tā nav. atkal grimstu tajā pašā purvā.