šobrīd ir tāds neliels stagnācijas posms, un kopumā neesmu īpaši dzīvespriecīga, bet tas nav uz ilgu laiku. tik traki droši vien nemaz nav, toties es māku ātri sev iestāstīt, ka tērēju laiku un neko vērtīgu neiegūstu. šogad notiks lielas lietas (jaunas studijas! cerams, ka jauns darbs & jauna dzīvesvieta), un, kaut arī pārmaiņas mani mazliet (vai ļoti) biedē, domas par tām rada priecīgu satraukumu. īpaši studēšana, lai gan nestudēju tikai pusgadu. ticību tam, ka viss varētu būt ok, pastiprina fakts, ka šogad ir mans, žurkas, gads. tās varbūt ir muļķības, bet, ja no šīs pārliecības rodas kaut kāds placebo efekts, so be it. uz daudz ko vajadzēs sevi piespiest, bet tad, kad es tā daru, beigās esmu sev ļoti pateicīga. pārredzamajā nākotnē taisos sevi piespiest arī uz citām lietām, piemēram, pieteikties uz erasmusu, ko bakalauros neizdarīju. ar katru dienu jūtos mazliet pieaugušāka un mazliet normālāka (šo jēdzienu izprotot pozitīvā nozīmē). :)