pēdējā laikā domāju par to, ka visvairāk ar sevi lepojos tajos brīžos, kad iemācos palaist vaļā kaut ko, kas man nav licis mieru. ignorēt, aizmirst, novērsties, izgriezt ar sakni, jo savādāk nevar - savādāk es salūztu zem sava gļēvulīgā rakstura. es izravēju slikto un pie reizes arī labo, jo labas atmiņas manā galvā vienmēr pēc laika kļūst par skumju nostaļģiju, ko arī kaut kur ir jānorok. es sevi lēnām pārvēršu par bezemociju zombiju un turklāt uzskatu to par kaut kādu sasniegumu. ironiski, ka pirms pāris dienām šī atziņa mani noveda pie mini breakdowna, bet tagad šo rakstot, man jau atkal ir vienalga. mission accomplished.
