viena lieta, ar ko diezgan lepojos, ir tas, ka savas pseido-vēsturnieces zināšanas/skilus esmu izmantojusi dzimtas koka pētniecībai. nesen nošokējos par faktu, ka par to sāku interesēties un info pierakstīt jau 12 gadu vecumā, kaut gan neatceros, ka man tajā laikā būtu bijusi jebkāda interese par vēsturi. toreiz es, protams, neko daudz neizpētīju; pie lielākiem atklājumiem nonācu tikai pēdējo gadu laikā. visnozīmīgākais ir tas, ka apgāzu ģimenes mītu par to, ka omes senči jau sen esot dzīvojuši Rīgā un tas, no kurienes viņi uz turieni pārcēlušies, vairs neesot zināms. brīnos, kā tādi mīti var rasties un tik cieši nostiprināties apziņā, jo runa ir par salīdzinoši neseniem laikiem, bet vārdu sakot, es atradu, no kurienes viņi ir un varēju to pierādīt ar visām dzimšanas apliecībām u.tml. un šajā atzarā visticamāk varēšu aizpētīties tālāk, jo dokumenti par to rajonu ir saglābājušies arī no senākiem laikiem. un par to man arī ir vislielākā interese - par sieviešu līniju. pagādām esmu apstājusies pie savas vecvecvecvecmāmiņas, kurai nezinu meitas uzvārdu, bet nu, jārok tik tālāk. ja tā padomā, tas ir smieklīgi, ka mammas radus varu pētīt caurām naktīm, bet par tēva dzimtu kaut ko esmu skatījusies tikai tā, pieklājības pēc.
nesen bija ar šo visu saistīts notikums - svecīšu vakarā pirmoreiz aizgājām pie vecvecvecmāmiņas brāļa, kurš krita 1919. gada 10. novembrī un guļ Brāļu kapos. tas it kā visiem bija zināms arī iepriekš, bet mamma tur nekad netika vesta, un es arī tur biju bijusi tikai uz brīdi kaut kādā skolas pasākumā. tas bija sirreāli izlasīt viņa vārdu uz tās plāksnītes un apzināties, ka ir pagājuši simts gadi(!). nemaz nerunāšu par to, kādu iespaidu uz mani atstāja viss tas komplekss kopumā.
nezinu, kā ir citiem, bet man šāda skaidrāka izpratne par savu izcelsmi liek justies daudz labāk nekā iepriekš. vienmēr atceros, kā mums baltu etnoģenēzes lekcijā jautāja, no kura novada mēs vai mūsu senči esam nākuši, un lielākā daļa, mani ieskaitot, bija nepārliecināta par savu atbildi. man tā sajūta ļoti nepatika, un tā arī motivēja pētīt tālāk. tagad zinu, ka esmu zemgaliete ar lielāku vai mazāku Vidzemes piešprici. nezinu, vai tas ir kaut kāds placebo efekts, bet man tiešām ļoti patīk aizbraukt un pakavēties tajā vietā, kur kādreiz stāvēja manas ģimenes mājas ar ārkārtīgi atbilstošu nosaukumu - "Senči".
nesen bija ar šo visu saistīts notikums - svecīšu vakarā pirmoreiz aizgājām pie vecvecvecmāmiņas brāļa, kurš krita 1919. gada 10. novembrī un guļ Brāļu kapos. tas it kā visiem bija zināms arī iepriekš, bet mamma tur nekad netika vesta, un es arī tur biju bijusi tikai uz brīdi kaut kādā skolas pasākumā. tas bija sirreāli izlasīt viņa vārdu uz tās plāksnītes un apzināties, ka ir pagājuši simts gadi(!). nemaz nerunāšu par to, kādu iespaidu uz mani atstāja viss tas komplekss kopumā.
nezinu, kā ir citiem, bet man šāda skaidrāka izpratne par savu izcelsmi liek justies daudz labāk nekā iepriekš. vienmēr atceros, kā mums baltu etnoģenēzes lekcijā jautāja, no kura novada mēs vai mūsu senči esam nākuši, un lielākā daļa, mani ieskaitot, bija nepārliecināta par savu atbildi. man tā sajūta ļoti nepatika, un tā arī motivēja pētīt tālāk. tagad zinu, ka esmu zemgaliete ar lielāku vai mazāku Vidzemes piešprici. nezinu, vai tas ir kaut kāds placebo efekts, bet man tiešām ļoti patīk aizbraukt un pakavēties tajā vietā, kur kādreiz stāvēja manas ģimenes mājas ar ārkārtīgi atbilstošu nosaukumu - "Senči".
dvēseles stāvoklis:: |
thoughtful |