atzīšos, ka pietrūkst sniega, salto, skaidro rītu un spilgto saullēktu, tomēr tagad ārā principā ir rudens, un rudens ir mans mīļākais gadalaiks. ar visu miglu, nejauko lietu un mūžīgo tumsu. un tieši tāpēc arī man tagad nav ierastās pēcsvētku nomāktības, kas vienmēr iestājas janvārī. taču paradoksālā kārtā jo vairāk domāju par sniedziņu, jo vairāk to gribas. tas laikam tāpēc, ka rodas disbalanss, ja neizpildās parastais gadalaiku cikls. šī iemesla dēļ domāju, ka nekad nevarētu dzīvot siltajās zemēs, jo manas smadzenes nevarētu pieņemt faktu, ka nepaliks auksts. jeb, kā teikts vienā neaizmirstamā dziesmā: "man neder tas, ka lietus reti līst!"