pēdējā laikā mana ciba ir tikai par gadalaiku un laikapstākļu ietekmi uz manu psihi (laikam nekas interesantāks manā dzīvē pašlaik nenotiek), bet.
iedomājos, kāda sajūta ir pavasara vakarā, kad pēdējie saules stari vēl kavējas uz sētām un jumtiem, kad uzpūš vējš un sāk kļūt vēsi, taču tas ir patīkami atbrīvojoši, un šķiet, ka beidzot var ieelpot līdz galam. kad daba it kā gatavojas naktij un klusumam, tomēr nekad neizmieg, vismaz līdz kādas vēla rudens dienas saltajam mijkrēslim. un es (ne pārāk nepacietīgi, bet tomēr) gaidu to pavasara vakaru.
iedomājos, kāda sajūta ir pavasara vakarā, kad pēdējie saules stari vēl kavējas uz sētām un jumtiem, kad uzpūš vējš un sāk kļūt vēsi, taču tas ir patīkami atbrīvojoši, un šķiet, ka beidzot var ieelpot līdz galam. kad daba it kā gatavojas naktij un klusumam, tomēr nekad neizmieg, vismaz līdz kādas vēla rudens dienas saltajam mijkrēslim. un es (ne pārāk nepacietīgi, bet tomēr) gaidu to pavasara vakaru.